Aktieris Ivars Kalniņš: Sāpes mani ir pamatīgi mācījušas 1

• Par lomu filmā Parīzes antikvārs (2002) – turīgu biznesmeni, juvelieri, kas investē kosmosa biznesā, – Kalniņš saņēmis krievu kosmonauta Titova parakstītu sertifikātu par to, ka viņa vārdā ir nosaukts zvaigznājs. 

• Pirmais iespaids par Ivaru Kalniņu ārpus ekrāna – viņā nav viltus garīguma. Un – vēss pret cilvēkiem.

• Jūnija vakaros noteikti jāskatās arī Arvīda Krieva filma Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987). Tajā Kalniņš pārsteidz, spoži nospēlējot greizsirdīgu estētu, skaistu lietu mīļotāju, fanātisku botāniķi Zigurdu, kurš greizsirdības uzplūdos nošauj sievas mīļāko.

Kinogēniskais

Leģendārā kinozinātniece Valentīna Freimane par savu studentu teikusi: viņa humanitārā izglītība ir ļoti viduvēja, taču – ļoti ātra un patstāvīga uztvere. Ivars centās – nīka bibliotēkās, viņam, zēnam no vakarskolas, daudz vajadzēja apgūt forsējot.

Bet stāsts sākas Grīziņkalnā, Zvaigžņu ielā. Biķernieku mežā Ivars joprojām zina katru taciņu. Četru bērnu ģimenes atvase, agri pieaudzis, gan šķipelējis akmeņogles, gan zemi racis, gan govis ganījis, gan bijis atslēdznieka māceklis. Nopietna dzīve. Nopirka ģitāru, ballītēs tēloja Makartniju… 

Tur, kur tagad Dailes teātris, reiz bija medicīnas darbinieku klubiņš, koka būdiņa, tur nāca mediķes un dažādu rajonu sliktie zēni. «Visas tās stilīgās frizūras, tupelītes, kļošenes. Man bija savs šuvējs, viņš izārdīja parastās bikses un galos uztaisīja mēbeļauduma ielaidumus – kļošā. Cits čoms taisīja ādas uzlīmes, ar lodāmuru aprakstīja…»