Grūtais ceļš pirms aiziešanas. Ko darīt, lai tas kļūtu vieglāks?

Skaidro
Dr. VIlnis Sosārs
•  Ārsts, kurš ik dienu ir tuvu klāt robežai, kas atdala dzīvību un nāvi. Ik dienas viņš palīdz cilvēkiem, kas pirms robežas šķērsošanas cīnās ar sāpēm un ciešanām.
•  Onkologs ķīmijterapeits ar gandrīz 40 gadu darba pieredzi. 
•  Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās nodaļas vadītājs. 
•  Specializējies paliatīvajā aprūpē, algoloģijā jeb sāpju ārstēšanā un gremošanas trakta endoskopijā.

Sarežģīts temats ir zīlnieces. Radi atnāk un paziņo: «Ko jūs te vispār saprotat! Mums zīlniece pateica, ka dzīvos!

– Mēdz teikt, ka dzīvei jābūt dzīvošanas vērtai, citādi tai zūd jēga. Ja veselības dēļ dzīvošana kļuvusi mokoša, jēga zūd?
– Noteikti nē. Dzīve ir cīņa, tajā nekad nekas nekrīt no gaisa, un mēs visi tuvojamies laika limitam, kas katram no mums atvēlēts. Viduslaikos mūki uzskatīja, ka Dieva žēlastība ir nomirt pēkšņi. Taču tas izdodas tikai apmēram desmit procentiem visas populācijas, šie cilvēki aiziet ātri – ar sirds ritma traucējumiem, trombu, trieku. Bet lielākajai daļai ir tā dēvētais grūtais ceļš ar nelāgiem simptomiem pirms aiziešanas. Ja ir onkoloģiska slimība, tad visbiežāk ir arī sāpes, kas jācieš 85 līdz 90 procentiem pacientu. Mums nodaļā pārsvarā ir onkoloģiskie pacienti. Pagaidām gan varam apkalpot vien 15–20 procentus no visiem, kam tas būtu vajadzīgs.