«Viņai bija dots tik maz laika…» Latgales dziedātājas Aijas Rimšas smeldzīgais liktenis

Rakstot šo piemiņas stāstu, vairākkārt noklausījos daudzas Aijas dziesmas: Es gribu būt kaprīza meitene, Ar manām ugunīm nespēlē, kopā ar dēlu  Ilvaru dziedāto Kam tu raudi, māmulīte un, protams, dziesmas no albuma Kāzas Latgalē – Rūžeņa, Jau maņi vad, Rudzu vuorpa. Varētu jau raukt degunu: nekā tāda tur nav, bet… kaut kas tur tomēr ir!

Tikai tad, kad nāve pārkāra pāri savu izkapti, viņa sapratusi, kas dzīvē ir pats vērtīgākais.

Dziesmās ar Aijas vārdiem un melodiju es sadzirdu savu jaunību – ar pārpasaulīgām ilgām, sapņiem, arī ar skumjām un tādu īsti latgalisku asumu. Kāda bija Aija? Nepiekāpīga spīta pilna, savā ziņā neprātīga – situsies un izsitusies, gatava skriet ugunī un lēkt dziļākās aizas ezerā. Bezgala aizrautīga, izturīga, arī šerpa, vienmēr gatava celties un iet. Gan dzīvē, gan attiecībās uzšvirkstoša kā krītoša zvaigzne – vai nu klusums, vai tāda uguns, ka acis žilbst. Reiz no sirds iekrāmējusi kādai dāmai,