Modes māksliniece Sonita Pāvuliņa atklāti par dzīvi, jaunu profesiju un kāzām pēc 50!

Mēs runājamies Sonitas darbnīcā klusā Miera ielas namā ar augstiem griestiem. Viņa man krūzē uzlējusi Rundāles gaiļbiksīšu tēju, un tepat blakus ir gan Sonitas pelēkie mežģīņu spilveni, gan mantotais jūgendstila skapis, kura restaurators viņu iedvesmoja vēlreiz kļūt par studenti.  

– Tu esi zināma modes māksliniece, tev ir klienti, pieauguši bērni, vīrs, dārzs – viss ir! Un tad tu 54 gadu vecumā sāki mācīties ko pavisam jaunu – restauratora profesiju. Nebija bail savu ērto dzīvi sagriezt kājām gaisā? 
– Bija risks, bet bija ļoti liels vilinājums, jo skaidri zināju, ka varētu savu modes pasauli mainīt pret restauratora darbu. Tikai lai būtu tajās pašās skaistajās drēbēs, jo estētika man vienmēr bijusi svarīga!

Smieklīgi bija, ka tajā gadā mēs stājāmies augstskolā abi ar dēlu.

Es varētu iekāpt princešu kleitā, uzvilkt gumijas zābakus un kādā mazā muižā ar melnu muti knibināties, kasīt un meklēt krāsu kārtas, meklēt pirmavotu un saprast, kā reiz ir bijis. Latvijā diemžēl tas senais saglabājies minimāli, jo neskaitāmas reizes pāri gājuši kari un visādas varas, tāpēc kultūras mantojums ir izlaupīts un izpostīts vai dziļi paslēpts.