Linda Mūrniece: Visu laiku esmu mēģinājusi dabūt sajūtu, ka man ir ģimene

Linda mūs sagaida Vecpiebalgas meža ielokā uz sava mazā viesu namiņa terases – sniegā basām kājām. Dzīve laukos ir viņu rūdījusi. Lai arī uzraksts vēstī, ka teritoriju apsargā nikns suns – pavisam jauniņais borderkollijs Viljams ir gatavs tūlīt ierāpties klēpī un nebeidz paust sajūsmu par ciemiņiem. Linda ir mainījusies un, šķiet, pirms kaut ko teikt, tagad rūpīgi apdomā savus vārdus. Viņa zina – lai uz cik dziļiem laukiem pārvāktos, katrs viņas solis un vārds vēlāk tiks tik un tā apspriests un vētīts. Paradums neslēpties un par notiekošo savā dzīvē runāt publiski, norunāt emocijas un izjūtas no sevis nost viņai sagādājis, šķiet, vienlīdz lielu labvēļu un arī kritizētāju pulku.

Kamēr runājam, aiz loga sniegoto lauku šķērso lapsa. Droši vien atkal devusies revidēt mājas komposta kaudzi – mierīgi paskaidro Linda. Reiz ceļa galā redzēts arī vilks. Linda joprojām pierod pie savas jaunās – lauku – dzīves. Viņa vairs nebaidās atzīt – šobrīd viņa te, meža malā, mācās dzīvot viena.