Ir viena stīga, ko nekad nespēšu ne noliegt, ne pārgriezt, – saikne starp mani un mammu. Aktieris Raimonds Celms

Mamma bija šokā. Pirms pusgada šo saucu par sūdu un tagad bez teātra vairs nespēju dzīvot. 

– Kā tev šoruden klājas – mīlestība, jauna dzīve, lomas četros teātra jauniestudējumos… 
– Ļoti labi. Nav ne depresīvu domu, ne eksistenciālu skumju. Redzu sev priekšā darbus, ko esmu izvēlējies darīt, redzu notikumus, uz kuriem dzīve mani ved… Man tie liekas saprotami, skaisti, esmu tiem gatavs. Priecājos, ka varam spēlēt izrādes, lai arī skatītāju zāles ne vienmēr ir pilnas. Pagājušogad bija ļoti grūti: strādājām garus mēģinājumus, un beigās bija pirmizrāde tukšai zālei. Pāris dienu paiet, un sāc nākamo mēģinājumu, zinot, ka atkal būs tukša pirmizrāde. Tas bija briesmīgi. Izrādās, ķermenis ļoti pieradis tērēties dzīviem cilvēkiem, saņemt dzīvu enerģiju… 

– Kura šobrīd ir tava visgrūtākā loma?
– Ferdinands. (Saķer galvu.) Ļoti grūts uzdevums formātā, kādu režisore iecerējusi, – jādzied, jādejo, jālido, daudz triku, visādu gājienu. Pats svarīgākais tajā ir nepazaudēt Šilleru, Mīlu un viltu… Tikpat sarežģīts pēc grūtuma ir Žiljēns Sorels Sarkanajā un melnajā. Mazā zāle, spēles veids ir šauri aktierisks – nav, kur paslēpties, tīra aktiermeistarība. Turklāt režisors ir mans pedagogs, mani labi pazīst, neļauj samelot ne brīdi, stingri tur grožos. 

– Pāris dienu pirms mūsu sarunas pirmizrādi piedzīvoja Šekspīra Sapnis vasaras naktī, kur esi Niks Botoms. 
– O, superīgs materiāls, komiskākā no Šekspīra lugām, iespēja ļaut vaļu iztēlei bez ierobežojuma. Visā pasaulē šo lugu zina kā iespēju izdauzīties un izspēlēties ar plašāko amplitūdu. Man ļoti patīk šī izrāde.