Horeogrāfe, Džilindžera jaunā mūza Linda Kalniņa: Ar šīm attiecībām iepazīstu sevī jaunu šķautni. Tā ir cita sievišķība

Esi vairāku izrāžu horeogrāfe, nu jau arī režisore un aktrise. Vai tev jau bērnībā bija sapnis kļūt par aktrisi?

Vispār nē! Kultūras akadēmijā režisori pirmos divus gadus mācās kopā ar aktieriem, un, kad iestājos režisoros, es diezgan pret to protestēju: kāpēc kaut kas tāds jādara, es nekad nespēlēšu, man tas riebjas! Kad iznāca pirmā filma, kur es spēlēju, – Ekstāze, kursabiedri iesmēja: aktrise, kura nekad nespēlēs!

Ar šīm attiecībām iepazīstu sevī jaunu šķautni, ko atvēris otrs cilvēks. Tā ir cita sievišķība. 

Tomēr tu esi uz skatuves, un tavs vārds parādās filmu titros.

Man ir liela pārliecība, ka mūs ved pa to ceļu, pa kuru mums jāiet, galvenais – klausīties un paļauties. Kad es to pieņēmu un sāku projektiem teikt jā, man pavērās daudzas durvis, turpina nākt piedāvājumi, sāku iemīlēt šo profesiju un saredzēt tajā vērtību.

Vienu izrādi esi iestudējusi arī kā režisore – Dona Perlimplina mīlestību Valmieras teātrī. Kā tas bija?