«Gribu, lai viņš man pasaka, kas toreiz notika.» Elzas mīļotais pēkšņi pagaisa pirms 50 gadiem

Mēs iepazināmies satiksmes autobusā. Man bija tikai 15 gadu, mācījos vidusskolā. Savukārt Aivars, puisis no tuvējās mazpilsētas, mācījās tehnikumā un bija remontatslēdznieka praksē tuvējā pilsētā. Viņš mani bija ievērojis autobusā, kad braucu mājās no skolas. Palūdza telefona numuru, piezvanīja, parunājāmies. Kad, mājās braucot, satikāmies vienā autobusā, Aivars izkāpa manā pieturā, pavadīja līdz mājām, tad es viņu atpakaļ līdz pieturai. Mamma par mani uztraucās: kur tu tik ilgi biji? Viņa mani ļoti sargāja. 

Aivars no manas dzīves pazuda tā, it kā viņa nekad nebūtu bijis – ne ziņas, ne miņas, ne paskaidrojuma, kāpēc.

Nezinu, kā man tas ienāca prātā, bet uzaicināju Aivaru uz sava brāļa kāzām. Tā bija pirmā reize, kad kopā pavadījām tik daudz laika. Jā, pabučojāmies. Bet naktī gan gulējām blakām kā divi zīmuļi penālī – rokas gar sāniem, un pat prātā nenāca, ka varētu viens otram pieskarties. Aivars bija ļoti kautrīgs, arī es – paklausīga, labi audzināta meitene. Biju ciemos pie Aivara vecākiem, adresi atceros vēl šodien. Un joprojām glabāju ielūgumu uz Aivara izlaidumu 1972. gada 22. jūnijā pulksten 19 tehnikuma zālē.