Dzīvnieku patversmes labais gariņš Helēna. Viņas suņu stāstiem seko miljoniem cilvēku

– Kā tu nonāci Labajās mājās?
– Kad man bija 14 gadu, izlasīju avīzē rakstu par suni, kuram bija uzlieta sērskābe. Lasot šo stāstu, ļoti raudāju. Šis sunītis atradās Juglas suņu patversmē, kas tagad saucas Labās mājas. Sunītis bija ļoti sliktā stāvoklī. Tas bija tāds ārkārtīgi brutāls gadījums. Es gan toreiz biju vēl tīnis, tāpēc neatceros, kas īsti notika ar sunīti pēc tam. Iepriekš nekad nebiju iedomājusies, ka varētu aizbraukt uz patversmi. Taču maijā apritēs jau 17 gadu, kopš braucu uz šo patversmi kā brīvprātīgā. 

– Šķiet, tu spēj saprasties ar visiem suņiem. Kā tev tas izdodas?
– Nezinu. Varbūt tas ir tādēļ, ka esmu dzimusi Suņa gadā un viņi to jūt? (Smaida.) Ja nopietni, šajā darbā man palīdz gadiem krātā pieredze. Man nav kinologa izglītības, taču tādas nav lielākajai daļai patversmē strādājošo. 

Tas ir arī veids, kā cenšos palīdzēt dzīvniekiem atrast mājas, jo viens video par suņuku pasaka vairāk nekā bilde un apraksts.

– Cik bieži patversmē esi sastopama?
– Braucu palīgā, kad vien varu. Piemēram, ja kāds saslimis un ir nepieciešams papildu cilvēks. Man ir zvanījuši un jautājuši: «Helēna, vai tu vari atbraukt uz patversmi un palīdzēt suņu kopējām?» Tā kā bieži nāku palīgā, dzīvnieki ievērojuši, ka esmu viens no cilvēkiem, kas par viņiem rūpējas, un man uzticas.