Rakstnieces Dagnijas Zigmontes meitas skarbais stāsts: Mamma iznīcināja visas manas fotogrāfijas

Dagnija Zigmonte. Padomju laikā mirdzoša literāte, attiecību tēlotāja, par kuras otro stāstu (Zelta putekļi) teica: «Salīdzinot ar dogmatiskajiem Andreja Upīša un Viļa Lāča darbiem, tas ir kā gulbis melnu vārnu priekšā.» Popularitāti ieguvusi ar romānu Jūras vārti (1960), tas tulkots, uzvests teātros un filmēts. Izcili skaista sieviete, talantīga un seksapīla. Pašiznīcinoši egocentriska. Vīriešu pielūgta  (Vējāns, Akuraters, Vācietis). Kaislīga un baisa. Brīžiem depresīva. Negausīgi mīlējusi vīriešus arī pati. Kompānijās bijusi spoža – šarmanta un draiskulīgi atjautīga. Grūti izprotams raksturs un dzīve.

***

Ilizanu pazīstu, kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad par viņas māti, rakstnieci Dagniju Zigmonti, rakstīju žurnālam Santa. Toreiz viņu sameklēju, lai lūgtu komentēt mātes dienasgrāmatas. Ilizanas teiktais daudzus šokēja. Kāds pat pārmeta piemiņas zaimošanu. Ilizanai pašai raksts Santā palīdzēja pārraut ilgi glabātas sāpes.

Vēlreiz tikāmies pēc teju piecpadsmit gadiem. Ilizanai bija piecdesmit seši gadi, viņa bija pārcietusi trīs infarktus, beidzot atmetusi smēķēšanu. Algotu darbu nestrādāja, toties rosījās «pa dzīvnieku līniju sadarbībā ar Ogres patversmi».

Mātes vienaldzība Ilizanai bijusi mūžam uzplēsta brūce un savā ziņā likteņa kropļojuma drāma.

«Gadiem ilgi visādi centos izpelnīties mātes labvēlību. Un vienmēr tas izrādījās bezcerīgi.»

Dagnija Zigmonte ienīda savu bērnu, to jau nevarēja noslēpt, kaimiņi un kolēģi teātrī vai žurnālā Liesma to zināja. Pēc rakstnieces nāves atklājās, ka viņa iznīcinājusi visas fotogrāfijas, kurās būtu redzama meita. Arī Zigmontes 1955. gada dienasgrāmatā, pilnā ciniskas ironijas, nav ne mājiena, ka viņa gaidītu meitu vai ka tā būtu piedzimusi. Arī turpmāko astoņu gadu dienasgrāmatās meitas klātbūtnes nav. It kā epizode bērns Zigmontes dzīvē nebūtu bijusi. Ilizanu tas nepārsteidz. Tomēr viņa joprojām nav spējusi izprast, kas notika mātes sirdī. Varbūt viņai bija kāds psihes defekts? Rakstniece tā arī palikusi mīkla pat tuvajiem. 

***

«Kaut abas dzīvojām zem viena jumta, vienmēr esmu bijusi ārpus mammas dzīves. Viņa sarakstījusi grāmatas arī bērniem, tēlojot bērnu pārdzīvojumus saskarē ar pieaugušo pasauli (Māja ar zaķa ausīm, Barkarola, Teobalds, kurš visu zina labāk). Taču, kā stāsta kolēģi, līdzās citām dīvainībām

Zigmontei bijusi nepatika pret maziem bērniem un veciem cilvēkiem. Kā tas viss iet kopā?

Man nav izskaidrojuma. Man stāstīja, cik vecumdienās Zigmonte lieliski izturējusies pret kaimiņu bērniem, bijusi tāda forša vecenīte, pats eņģelis…

            Es esmu negribēts bērns. Mammas nelaime, tas man ir skaidrs. Mani vienkārši vajadzēja. Mamma 1954. gadā pabeidza Rīgas Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātes vācu nodaļu, un es viņu izglābu no nosūtījuma strādāt par skolotāju Dagdā. Zigmonte taču nebrauks uz kaut kādu Latgales miestu, ja Rīgā viņai ir dzīvoklis un krustmātes radīts komforts! Vajadzēja nodrošinājumu, bet nekādu blatu mammai nebija. Tādēļ viņa deviņpadsmit gadu vecumā