Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2011. gada 9. numurā.
Sēžam Vecrīgas Dorian Gray āra terasē, pa šauro ieliņu mums garām lēni aiziet pa gājējam. Ik pa brīdim dzird uzsaucam: «Sveiks, Gustav!»
Kāds sirms vīrs līdzās Gustavo zupas šķīvim pat noliek savu vizītkarti, noteikdams: tu esi mana sena drauga dēls…
– Atceros tevi kopš deviņdesmito gadu nogales, kad biji Ādažu čipsu reklāmas personāžs. Platā dzeltenā jakā ģērbies tievs zēniņš lieliem soļiem iet cauri kadram, lēkā pļavā, rečitatīvā runādams tekstu par virpuļiem un salmiņiem, kas esot «prieks un glābiņš»… Mīlīgi un smieklīgi. Un bija liels brīnums, kad kāds ieminējās – tas ir tas baisais reperis no Fact. Kur spļaus, tur zāle neaugs…
– Oi, to čipsu reklāmu sākumā ļoti negribēju. Tolaik ar Ozolu (Ģirtu Rozentālu), Čižiku (Aivars Čivželis) un Jāni Kalniņu mums jau pusotra gada bija grupa Fact. Iepazināmies caur ekstrēmajiem sporta veidiem. Ozols brauca ar BMX, mēs pārējie skeitojām, kopā sākām arī snovot. Zinājām, ka ārzemēs daudzi skeiteri un snoveri mēdz muzicēt. Tad nu domājām, kāpēc mēs nevaram, un katrs sameklēja pa instrumentam. Abi ar Ozolu spiedām uz hiphopu, Čižiku un Jāni aizrāva pavisam citas lietas.
Mēs spēlējām dzīvo mūziku – bungas, basģitāru… Lēnām viss aizgāja, mūs pat pamanīja. Interesējāmies, kā ierakstīt programmētus gabalus ar iecilpotām lietām no cita žanra dziesmām. Man ieteica skaņu režisoru, mūziķi, kurš to var izdarīt. Viņš ir tuvs draugs režisoram Viktoram Vilkam, kam savukārt tieši tobrīd bija Ādažu čipsu reklāmas pasūtījums. Vilks izvēlējās mani. Bet, uzzinājis, kāda stilistika klipam plānota, kļuvu pilnīgi neieinteresēts. Man tas nekādi nelīmējās kopā ar hiphopa dzīvi. Mēs tomēr bijām tādi nopietni un šo imidžu arī mēģinājām noturēt.
Tad izdomāju dīlu: es, zobus sakodis, nofilmējos čipšu reklāmā, bet Vilks mums uztaisa videoklipu. Protams, pēc tam man bija grūti tikt vaļā no reklāmas tēla.
Koncertos no zāles nereti skanēja: kraukšķi un virpuļi, virpuļi…
– Kad tev zvanīju par interviju, uzreiz teici, ka gribi, lai fotosesijas stiliste būtu tava māsa interjera dizainere Anna Butele. Esat apskaužami stiprs tandēms, kā šķiet. Tu viņai esi pat veltījis dziesmu Mana māsa Anna, kurā stāsti, kā pirmoreiz ieraudzīji, kā dzimšanas dienā viņai ik gadu uzdāvini pa fēnam. Ko tev Anna nozīmē?
– Īpašs cilvēks, mana mazā māsa, divus gadus par mani jaunāka. Kopš bērnības esam nešķirami. Dzīvojām Purvciemā, 17. un 23. trolejbusa galapunktā. Tur arī gājām skolā. Vēlāk kopā mācījāmies lietišķajos… Anna atšķirībā no manis skolu pabeidza, mani kādā brīdī pārņēma hiphops. Ap pusaudža gadiem, kad beidzās mūsu pašapliecināšanās konflikti, kļuvām par vislabākajiem draugiem. Mums ir daudz kopēju lietu, ceļojumu, pagājušajā ziemā kopā braucām uz Indiju…
Un par stilu, jā, es vienmēr konsultējos ar māsu. Man drēbes nav pat jāuzlaiko, Anna tikai uzmet aci un uzreiz norāda – tas, tas un tas nekur neder, bet tas izskatīsies labi.
Citiem varbūt nav manāms, bet pēdējos pāris gados esmu ļoti mainījies attieksmē pret drēbēm. Agrāk ģērbos atbilstoši žanram – sportiskās, platās jakās un biksēs. Tad pamazām atļāvos eksperimentus ar citu stilu un sapratu – man patīk.
– Citāda kļuvusi arī tava mūzika.
– Tāpēc, ka ir pavērušies jauni apvāršņi un vairs negribu mākslīgi kultivēt noietu dzīves posmu. Vairs neesmu tas reperis, kurš pirms septiņiem gadiem izdeva agresīvo soloalbumu Beidzot. Arī drēbju krāsas ir citas, zils un lillā. Melnais manā garderobē ir pavisam minimāli.
– Nu tad sāksim no sākuma. Tu esi stikla mākslinieka, vitrāžista Agra Buteļa dēls. Tava mamma Ludmila Butele vadījusi galerijas, padomju laika beigās organizējusi lekcijas planetārijā.
– Māksla mums bija visapkārt… Gāju mūzikas skolā, pūtu saksofonu, tīņa gados, tāpat kā tēvs, mācījos par stikla mākslinieku. Mans onkulis ir arhitekts, viena māsīca – diriģente, divas – dizaineres.
– Un ko ģimene saka par tavu daiļradi, brīžiem autobiogrāfiski ļoti atkailinātu?
– Māsa manus jaunos albumus klausās mašīnā. Tēvam, lai pa īstam uztvertu manu dziesmu, tā ir jānoklausās reizes sešas. Hiphops ir treniņa lieta, jā. Teksta temps ātrs, daudz informācijas īsā laikā. Ir kādas rindiņas, pie kurām domās aizķeries, bet dziesma tikmēr jau aizskan. Tie, kas šādu mūziku klausās ikdienā, tver to lietu daudz ātrāk. Mana mamma ir krieviete, skaidrs, ka viņai ir īpaši grūti uztvert visu to vārdu lērumu. Bet viņa uzmanīgi noklausās un saka – ir forši, viņa atbalsta sava dēla izpausmes. Kad pavasarī taisījām Pilsētas portāla koncertus, ar vijolēm, kontrabasiem, mamma bija šokēta. Atzinās, ka nav pat gaidījusi manī ieraudzīt tādas pārmaiņas. Lūk, šī jau esot mūzika, kas viņai tiešām tuva.
Tagad domāju, ka mani pirmie albumi nebija nekas cits kā sevī uzkrāto dusmu un naida izpausme.
It īpaši jau Beidzot. Tas bija laiks, ka saira grupa Fact, dalījās hiphopa frontes, un tam apakšā bija daudz aizvainojuma. Ozolam likās, ka šajā žanrā ir jābūt tā un tā, un tā, bet man – ka pavisam citādi. Par to, kādam jābūt rīmējumam, cik tajā jāiegulda, kas ir jāsaka. Tagad tas šķiet tik maznozīmīgi, bet toreiz… Man gribējās satura pamatīgumu, lai teksts būtu neapstrīdams. Lai būtu tā: ja tu kaut ko pasaki, tad tā arī ir. Un, ja es varu piesieties katram otrajam vārdam, tad tāds teksts neskaitās.
– Un tad jūs ar Ozolu attiecības kārtojāt ar dziesmu starpniecību. Bija amizanti: tu radīji Taisno tiesu, repoji par Ozola mīnusiem un izaicināji viņu uz freestyle battle. Ozols pretī raidīja savu Kartupeli, apspēlējot pat seno čipsu reklāmas epizodi. Tas tiešām bija reāls, nevis iestudēts konflikts?
– Absolūti reāls, pilns naida, un ilga trīs garus gadus. Mēs nerunājām un netikāmies. Bet… Tagad tas man vairs nešķiet nozīmīgi, jo tas laiks ir beidzies. Esam salabuši.
– Teici: bērnības pārdzīvojumu dēļ ilgu laiku esmu bijis bezemociju cilvēks.
– Iemesls bija ļoti personīgs – konflikti ģimenē. Ap gadiem divdesmit četriem man iluzori likās, ka esmu baigais vecis – ticis galā ar liekām emocijām, stāvu tām pāri. Tikai vēlāk, kad jau gana daudz par šo tēmu biju lasījis un runājis ar draugiem, sapratu – nē, emocijas vienkārši bija noslēptas. Nezinādams, kā ar savām nepatīkamajām emocijām tikt galā labākā veidā, es tās vienkārši biju ieslēdzis. Un ar tām kopā biju noslēpis arī spēju priecāties, brīnīties… Pazuda visa buķete. Jā, zināju, ka tā lieta ir forša un tā, bet ar sirdi to nekādi neizjutu. Tikai zināju. Sajūsma un priecāšanās man šķita jocīgas.
Bet mūžīgi strīdi – tāds bija manas ģimenes formāts, un man kā bērnam to neizbēgami nācās uzsūkt.
Nevarēju saprast, kāpēc notiek tā, kā notiek, un mana reakcija bija secinājums, ka pats gan tā nekad nedzīvošu. Es negribu bļaustīties, negribu, ka dusmās, tāpat kā manā bērnībā, plīst trauki… Jebkad, kad attiecībās ar meiteni brieda konflikta situācija, es vienkārši pagriezos un gāju projām. Neko nerisināju, nemēģināju saprast, par ko vispār ir cepšanās. Tikai pēc krietna laika man izdevās saprast, ka tas, ko daru, būtībā ir manas ģimenes modeļa turpinājums. Pat ja es sevī neatpazīstu senču īpašības, tik un tā eju tajā pašā virzienā. Būdams pārliecībā, ka tā ir mana izvēle. Bet viss ir enerģija. Konflikti, izārdīšanās vienam uz otru mūs ievelk zemajās enerģijās, kam nav risinājuma, tālredzības. Svarīgi piefiksēt brīdi, kad tevī nobriest niknums, kad esi gatavs plosīties, skaidroties, un dziļi jāieelpo. Pēc iespējas ātrāk no niknuma jātiek ārā. Jebkuros apstākļos attaisnot otru cilvēku – tā ir trenējama, pilnveidojama lieta.
– Sieviešu žurnāla garā, saprotams, gribu tev jautāt par mīlestību. Tu esi pa īstam mīlējis sievieti?
– Es nevaru to definēt, tādās enerģijās neesmu bijis. Izpaužos daudz savtīgāk, ir bijušas iemīlēšanās. Mīlestība – tas ir daudz sarežģītāks ceļš augšup. Eh…
– Neesi saticis īsto meiteni?
– Diez vai tas ir iemesls. Mēs taču pievelkam tos, kas mums atbilst un kas mums spēj kaut ko iemācīt.
– Pirmā mīlestība tāpēc bija sāpīga?
– Tajā bija daudz nesaprotama. Man bija sešpadsmit gadu. Pirmoreiz saskāros ar jocīgu meitenes greizsirdības izpausmi, ko nekādi nevarēju saprast. Kad pēc gadiem mēs atkal tikāmies un visu pārrunājām, viņa man pastāstīja savu tā laika uzstādījumu. Meitenei licies, ka greizsirdība ir cilvēka jūtu indikators. Ja neesmu greizsirdīgs, tātad man vienalga par šo meiteni. Tāpēc viņa mani nemitīgi provocēja, ārdījās, bet es ņēmos raudādams, bet nesapratu, par ko ir stāsts. Man šķita: viņa vienkārši grib citu čali.
Es necīnījos, teicu – nu tad ej, tevi interesē cits. Nezinu, vai man sāpēja, bet aizvainojums bija.
Mans secinājums no tā visa: man jāmācās skatīties uz sevi. Ja cilvēks rīkojas tā, kā man nepatīk, jāpieļauj doma, ka pats esmu viņu uz to provocējis. Bet to apzinos tikai pēdējā pusgada laikā. Par greizsirdību runājot. Varu tikai domās vien kādā brīdī iekārot citu, un sieviete, ar kuru tobrīd esmu kopā, uzreiz to jūt. Un kļūst greizsirdīga.
– Vai nav dabiski, ka mēs reizēm domās iekārojam citu?
– Jā, bet to var atklāti izrunāt, un tas uzreiz mazina spriedzi.
– Kā vīrietis tu esi uzticīgs? Monogāms?
– Nē. Nu… Kaut kādā ziņā jā. Bet mana konfigurācija, kas nākusi no ģimenes, rāda, ka… Taču par visu var vienoties.
– Tu sabiedrībā esi parādījies ar vairākām lieliskām meitenēm, piemēram, Evitu Liepiņu, kurai veltīji romantisko kompozīciju E.V.I.T.A, Dārtu Leiškalni, Elīnu Doļģi.
– Man izdevies saglabāt labas attiecības ar bijušajām draudzenēm. Katru reizi, kad man kādas attiecības beidzas, mamma nopūšas – nu, kas tad šoreiz bija par vainu… (Smejas.)
– Saprotu tavu mammu. Pēc vecuma tev jau būtu laiks iekopt ģimeni. Kādā posmā tu tagad esi? Brīvs vai aizņemts?
– Presē par šādām lietām nekad neesmu stāstījis, tāpēc mūsu sarunā šis ir slidens moments… (Nostumj malā zupas šķīvi un klusēdams aizsmēķē – I. M.) Negribu daudz stāstīt. Tikai pateikšu tā: es neesmu viens, man ir kaislīgas attiecības. Vai tās pāraugs dziļā mīlestībā, laiks rādīs. Bet esmu priecīgs, ka viss ir kārtībā. Mēs daudz runājam, un tas ir iedvesmojoši.
– Pēc kā tu ilgojies attiecībās ar sievieti?
– Meklēju cilvēcisku uzticēšanos. Un tas nav saistīts ar pabučošanos, bet ar dzīves koncepta redzējumu. Man nevajag, lai sieviete priecātos par visu, ko daru, un klausītu mani uz vārda, nē. Arī valdonīgs neesmu. Bet atbalstu gaidu.
– Līdz šim tādas attiecības neesi saticis?
– Fragmentāri, bet allaž bijušas kādas komplikācijas, kuru dēļ sev pasaku: laikam šo problēmu nespēšu atrisināt, un attiecības beidzas. Lēni izplēn. Ģimeni neuzskatu par dzīves prioritāti. Man šobrīd nav tādas intereses. Un es skaidri zinu, ja man būtu bērns, viņš pārņemtu manu šā brīža konfigurāciju, būtu mans copy/paste…
Vai esmu gatavs novēlēt kādam būt tādam, kāds šobrīd esmu es? Vai gribu tagad tādu copy/paste? Nē.
– Tu sev nepatīc?
– Hmm… Man vēl sevi pamatīgi jāaudzina. Ir tik daudz, ko manī uzlabot un pārskatīt. Joprojām trenēju sevi uz atbildības izjūtu attiecībās. Radošās izpausmēs mana atbildības izjūta ir lielāka, kaut arī tur esmu tendēts uz slinkumu, mēdzu atlikt lietas uz pēdējo brīdi. Tas jāmaina. Ieradumu maiņa caur sirdsapziņu – tas ir baigais treniņš. Šāda transformācija nav vienas dienas jautājums.
Smēķēju kopš divpadsmit gadu vecuma. Jā, jā! Redzi, šis punkts arī vēl jālabo. Vairākas reizes esmu mēģinājis, nav sanācis. Tā kā mani vecāki nesmēķē, skaidrs, ka viņi nekad nav bijuši ar to mierā. Tēvs vienmēr teica: divas lietas nekad tev neļaušu darīt – pīpēt un tetovēties. (Smejas.)
– Pedagoģisks krahs, jā.
– Un tas pierāda: ja ļoti negribi kādu cilvēka rīcību, tad ir trīssimt procentu, ka tieši to viņš izdarīs. Neitrāla attieksme nostrādā labāk. Bet par smēķēšanu… Nedomāju, ka ir tik slikti, kā par to runā. Visa pamatā ir attieksme: ja tici, ka ūdens ir inde, tad arī saindēsies.
Un mana nikotīna atkarība nav tāda, ka es gar sienām sistos. No puspaciņas līdz paciņai dienā. Paralēli arī sportoju. Un, teiksim, alkohols šad un tad man ir pat lietderīgs, jo atver manī to, ko no sevis slēpju. Tas ir mans restartētājs: iedzeru un paskatos, kas manī aktivizējas, kāds ir šis bērns, kas manī tad ieslēdzas.
Kad pēc tam man stāsta, ko tik es reibumā neesmu sadarījis, man nav par to kauns. Klausos un zinu, ka tie ir tie manas apziņas punkti, ar kuriem jāstrādā.
– Un ko nozīmē tavi tetovējumi?
– (Iztiepj rokas – I. M.) Pirms vienpadsmit gadiem mani stipri aizrāva Latvijas vēsture, lasīju grāmatas un izdomāju, ka varētu uztetovēt Rīgas ģerboni. Otrs tetovējums ir mana vectēva Gustava Buteļa portrets. Viņš bija dzejnieks ar pseidonīmu Gustavs Krauja, esmu nosaukts viņam par godu. Vairākās dziesmās esmu izmantojis viņa dzeju. Kad šie tetovējumi tapa, man tas bija svarīgi. Tagad arī pašam šis skaidrojums šķiet tāds… nu, varbūt naivs. Bet netraucē. Pie mums jau lielākoties ir rudens un ziema, staigāju garās piedurknēs.
– Atzinies, ka šoziem tevi piemeklējis dzīves lūzuma punkts. Ko tas nozīmē?
– Viss kopā: gan eksistenciāla, gan personīgās dzīves krīze. Pirms Jaunā gada man sākās panika. Biju spēcīgā disonansē ar informāciju, ko pēdējo piecu gadu laikā esmu sasmēlies. Nevarēju saprast, kāpēc manā dzīvē nekas no tā nemainās uz labo pusi. Plaisa starp to, ko zinu, ko redzu un kas skan manās domās, kļūst tikai lielāka un lielāka.
Bija aizvadīts mans lielais koncerts Arēnā Rīga, mans sasniegums. Daudzi neticēja, ka vispār varam savākt tik daudz cilvēku. Bet viņi atnāca, un bija forši. Pēc koncerta sēdēju un domāju – ko tālāk? Decembrī jau gulēju gultā ar temperatūru… Sākās plaušu karsonis.
Es ticu psihosomatikai: pats šo slimību biju sev pievilcis. Un mani pārņēma drausmīga sajūta. Atnāca draugi, Čižiks, Dūle, un mēs norunājām septiņpadsmit stundu.
Stāstīju, kas ar mani notiek. Ik pa laikam bimbāju, tā riktīgi, un izrunāju to, ko nekad nebiju teicis skaļi. Bija sajūta, ka tieši tagad to vajag. Un pamazām mans prāts pārslēdzās.
Nākamajā dienā jau biju pilnīgi vesels. Zvanīju draugiem un teicu – fenomenāla sajūta. Ar mani tā notika pirmo reizi. Tajās sarunu stundās mēs bijām izsprieduši, ka ir četras lietas, kas man jāizdara uzreiz, ar kuriem cilvēkiem jāizrunājas… Tad sekoja pārziemošanas brauciens uz Indiju, un mēneša garumā tur daudz ko varēju ar sevi izrunāt. Pateicīgs klimats, cilvēku atšķirīgais dzīves princips. Viņu mieriņš un domāšana. Teiksim, tev uz ielas pienāk dīleris un sāk kaut ko piedāvāt, uzticības iekarošanai sakot: nekad mūžā nemēģināšu notirgot sliktu mantu, netaisos bojāt sev karmu… Amizanti, jo Latvijā neko tādu nesatiksi.
Mūsu pamatmērķis bija saule. Mums ar māsu, viņas meitu un Čižiku pievienojās draugi no Krievijas, no hiphopa grupas Kasta, ar kuru kopā radījām dziesmu ar absurdo dialogu divās valodās No lūpām lasi/glupo, no klas. Un ritms bija mierinošs – aizejam nopeldēties, sauļojamies, paēdam… Vakarā sēžam un runājam. Atkal pašanalīze, priekš manis spēcīgs kurss.
– Un kā ir tagad? Esi komfortā ar sevi?
– O, jā. Šis gads un vasara izjūtu līmenī bija maģiski. Vienmēr esmu bijis perfekcionists. Tagad saprotu: tās bijušas bailes kļūdīties. Nu es sāku kāpt pāri šai panikai. Šogad esmu sācis redzēt, ka kļūdīties principā nav iespējams. Kad daru, es taču izvēlos labāko no variantiem, kas man tobrīd ienāk prātā. Viss atkarīgs, kādā stāvoklī esi izvēles brīdī. Lietas, par kurām neesmu īsti drošs, es vienkārši daru. Un nav ne vainas.
– Un kāds tev bija šis rīts?
– Rīts sākās ar vingrošanu. Man ir pusotras stundas ilga programma, ko piekopju gandrīz katru dienu, – staipīšanās komplekss un tā tālāk. Sports vai smags fizisks darbs ir veids, kā realizēt enerģiju, lai tevī nekrātos zemie līmeņi – dusmas, agresija, aizvainojumi. Pēc tam arī galva labāk strādā.
– Kad tev atkal būs jauns albūms?
– Pēc gadiem diviem. Dziesmas jau top, drīz parādīsies jauns singls, gada beigās rakstīsim Pilsētas portāla albumu… Bet tas jau vairs nav īsts hiphops, jo ritms ir izsvītrots, tas palicis vien perkusiju formā. Muzikālā bāze balstās uz melodiju.
– Tu atsakies arī no savām vecajām dziesmām. Koncertos tās vairs neizpildi.
– Kāpēc man laist cilvēkos naida emocijas? Tie, kuros joprojām rezonē manas vecās dziesmas, manas pārmaiņas nepieņem. Nav dusmu, naida, sistēmas netaisnīguma izjūtas, un tas vairs nav TAS, viņi saka.
Šie cilvēki ir stāvoklī, kad vārdi un meldiņi, ko esmu radījis pirms gadiem, sasaucas ar viņu šodienas izjūtu; pasauli un dzīvi viņi uztver drūmās krāsās.
Toreiz, pēc mana pirmā soloalbuma iznākšanas, mani piemeklēja roze. Protams, smieklīgs stāsts: ārsts liek maksāt piecus latus par vizīti, bet saka, neko nevarot palīdzēt, ar rozi esot jāiet pie dziednieka… Tā diena, kad to risināju, bija diezgan smaga. Es dzīvi redzu kā virzienu. Tāda ieiešana strupceļā, tāda kā šī roze, man vienmēr liek pārskatīt lietas. Kad apstākļi, kuros esi iekūlies, pabāž tavu galvu zem ūdens, kad sāk notikt arvien vairāk ķibeļu, veselības problēmu, ikdienas nebūšanu, tā ir zīme, ka mans izvēlētais dzīves virziens nav pareizs, kaut kas jāmaina. Ko tobrīd saprotu, tās lietas arī palaboju. Sirdsapziņa sāka skrāpēties, un es ieraudzīju sevī pārāk daudz kategoriskuma. Sapratu, ka savās dziesmās vairs negribu nevienu mācīt.
– Varbūt tu vienkārši esi pieaudzis? Agresīvs hiphops laikam ir tīniska izpausme.
– Daži reperi tā arī nepieaug. Bet es… Man kļuvis svarīgi, kā tas, ar ko dalos, ietekmēs citus cilvēkus. Varu dalīties ar kārumu, konfekti, bet varu arī izvilkt no sevis sliktāko un atbrīvoties, uzmetot to virsū citiem. Virziens, kurā gāju 2004. gadā, bija destruktīvs. To gadu dziesmas vairs neizpildīšu un nevienam neiesaku klausīties arī ierakstos. Tas piesārņo. Tas nav tālredzīgi, un tagad es soli pa solim kāpju laukā no hiphopa.
Ja man jautā, kad tu atkal taisīsi protesta pilnas dziesmas, atbildu – ceru, nekad.
