Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Jaunpiebalgā ir mana pirmā skola, ar to man saistās ļoti labas un sirsnīgas atmiņas. No pirmās klasītes es dejoju, visus skolas gadus dziedāju korī un ansamblī. Katru dienu pēc skolas bija kāds pulciņš vai mēģinājums. (..) Skolas dzīve bija forša, sevišķi pamatskolas posms Jaunpiebalgā. Mums bija sava meiteņu trijotne, kas kopā labi jutāmies. Mums patika organizēt klases vakarus, rīkot dažādus pasākumus,» pamatskolas gadus ar lielu siltumu un prieku intervijā žurnālam Ievas Stāsti atminas Katrīna Rubene.
Beidzot 9. klasi viņa nolēma stāties citā skolā. Izturēja konkursu un nonāca Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. «Bija skaidrs, ka studēšu, un likās, ka ceļš uz universitāti caur ģimnāziju būs vieglāks, bet Cēsu skolas laiks manā dzīvē bija smags,» atklāta ir Karīna.
«Man bija piecpadsmit gadu.
Ar šodienas prātu domāju, ka biju pārāk bērnišķīga un dzīvei jaunā vidē prom no mājām nebiju gatava.
Es nevaru teikt, ka mani tur nepieņēma, bet pēc Jaunpiebalgas, kur jutos ļoti labi, aiziet uz svešu klasi, kurā daudzi jau sadraudzējušies, bija grūti,» atminas Rīta Panorāmas vadītāja.
«Es mācījos izdzīvot. Šogad bija pirmais gads, kad aizbraucu uz klases salidojumu.
Ik pa laikam redzēju feisbukā, ka tādas sanākšanas notiek, bet nekad pat nepieļāvu domu, ka es varētu pievienoties,» atklāta ir viņa.
«Tie skolas gadi atmiņā bija palikuši tik smagi, ka negribēju atgriezties tajās emocijās. Tas bija gan psiholoģiski slikts laiks, gan arī mācībās diezgan smags. Zubrījos caurām naktīm, lai apgūtu to, kas citiem bija jau zināms. Bieži vien divpadsmitos naktī gāju gulēt un četros cēlos, lai vēl mācītos, bet daži priekšmeti tāpat līdz galam nepielēca un nepadevās,» tā Rubene.
Emocionāli grūti bija arī tas, ka nu viņa no savas ģimeniskās vides bija nonākusi patstāvīgā dzīvē Cēsīs – īrēja istabiņu pie kādas tantes. «Nebija drošās vides, māju, kurās vakaros atnākt un sajusties labi. Visu nedēļu gaidīju piektdienas vakaru, kad varēšu braukt uz mājām.
Svētdienā palaidu garām katru nākamo autobusu, lai iespējami vēlāk novilcinātu braukšanu uz Cēsīm.
Citreiz braucu tikai pirmdienas rītā. Es nestāstīju vecākiem, cik slikti jutos,» tagad teic viņa.
Taču brīdis, kad viņa šogad pieņēma lēmumu tomēr aizbraukt uz klases salidojumu, Karīnai izrādījās ļoti dziedinošs. «Aizgāju, un tas bija fantastisks vakars. (..) Es stāstīju, kā man iet, un domāju, cik tas Cēsu posms bija smags, ja man vajadzēja tik daudzus gadus, lai es beidzot spētu saņemties un satikties ar bijušajiem klasesbiedriem,» atzīst Rubene.
Karīnas Rubenes stāstu lasi digitālajā žurnālā «Santa+»!
