• Pieredzes stāsts: Otrajās kāzās visi par mani priecājās pat vairāk nekā pirmajās

    Attiecības
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    4. septembris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: no personiskā arhīva (Jānis Konons)
    Ar pirmajām kāzās viss šķiet skaidrāks – tām piestāv balta kleita, tradīcijas, vecāku prieka asaras un ticība solījumam, ka tikai vienreiz, pa īstam un laimīgi. Tikmēr otrā laulība jau ir maķenīt kas cits, un var rasties jautājums: ja svinēt svētkus, tad kā?

    Man patīk būt sievai

    Katrīne un Pēteris

    Kopā gandrīz četrus gadus

    Apprecējās 2023. gada 3. jūnijā.

    «Tuvākie cilvēki vienmēr pamana, sieviete tiešām grib precēties vai dara to tāpēc, ka tā jādara,» saka Katrīne. 11 gadus viņa bija kopā ar hokejistu Kasparu Saulieti un otrreiz apprecējās pavisam nesen.

     

    «Man šī ir otrā, bet manam vīram Pēterim pirmā laulība.

    Manis dēļ Pēteris bija iniciators tam, lai es piedzīvoju īstas kāzas – tieši tādas, par kādām esmu sapņojusi.

    Mūsdienās vairs nav nekādu ierobežojumu, kas jādara vai kā jāuzvedas pirmajās, otrajās vai trešajās kāzās, – kā kurš grib, tā lai dara. Precoties otrreiz, man bija gan gara, balta kleita, gan skaists plīvurs, jo pirmajās kāzās nekāda līgavas sapņu tērpa nebija. Ja sieviete grib reizi dzīvē izbaudīt īstas kāzas, tad lai to dara, un nav nozīmes – pirmās vai otrās.

    Es tik ļoti gribēju ar Pēteri precēties! Kad laulājos pirmoreiz, man bija mazliet pāri 20 gadiem, un, ja godīgi, toreiz nemaz negribēju ne precēties, ne svinēt kāzas. Pirms tam visiem draugiem biju teikusi, ka nekad neprecēšos, būdama stāvoklī, jo tā nevarēšu izbaudīt kāzas. Kad paliku stāvoklī, Kaspars uzskatīja, ka mums tomēr jāsareģistrējas, un es piekritu. Sākumā domāju, ka tas notiks klusi un šaurā lokā, bet galu galā māja bija cilvēku pilna, lai gan vēl dienu pirms kāzām biju vēl un vēlreiz atkārtojusi, ka negribu nekādus viesus un nekādas svinības. Tomēr joprojām atzīstu, ka Kaspara lēmums oficiāli sareģistrēties bija pareizs, jo pēc tam viņš spēlēja Baltkrievijā, un, esot sievai, dabūt vīzu bija daudz vieglāk.

    Pēc 11 gadiem ar Kasparu izšķīrāmies. Iepazinos ar Pēteri, pēc trīsarpus gadiem apprecējāmies. Man ļoti patīk sievas, nevis draudzenes statuss. Daudzi Pētera kolēģi runā angliski, un pirms tam Pēteris viņiem par mani teica – «girlfriend». Sacīju Pēterim: «Kas es tev par «girlfriend», man tūlīt būs 40 gadi, man jābūt sievai!» Tagad viss ir skaidrs – sieva!

    Manās otrajās kāzās «Svētku pilī» bija 70 viesi. Ciemiņu, iespējams, būtu bijis vēl vairāk, bet ierobežojumu noteica nakšņošanas iespējas – gribējām, lai nevienam nav jāsteidzas prom, lai visi var palikt pa nakti. No manas puses daļa ciemiņu otrajās kāzās bija tie paši, kas pirmajās – mani vecāki, radinieki, arī divas draudzenes.

    Domāju, ka otrajās kāzās viņi visi par mani priecājās pat vairāk nekā pirmajās, jo redzēja, cik esmu laimīga. Turklāt abas draudzenes atcerējās, ka savās pirmajās kāzās viņām klusītēm teicu: «Es kādreiz šķiršos…» Tuvākie cilvēki vienmēr pamana, sieviete tiešām grib precēties vai dara to tāpēc, ka tā jādara. Es tiešām piedzīvoju ļoti skaistas kāzas!»

    Foto no personiskā  arhīva (Jānis Konons). «Man bija gara, balta kleita, jo pirmajās kāzās nebija līgavas sapņu tērpa.»

    Foto no personiskā  arhīva (Jānis Konons). Kopā ar Katrīnes meitām.

     

    Sareģistrējāmies bez kāzām

    Iveta Celmiņa un Elmārs Rudzītis

    Kopā piecus gadus

    Apprecējās 2023. gada 10. maijā.

    Foto no personiskā arhīva. Pēc laulības reģistrēšanas kopā ar lieciniekiem.

    «Par attiecību oficiālu sareģistrēšanu noteikti vērts padomāt visiem, kas dzīvē ir kopā, bet juridiski – sveši cilvēki,» uzskata Iveta. Viņas vīrs Elmārs ir pieprasīts saksofonists arī kāzu ceremonijās.

     

    «Pirmoreiz apprecējos, kad man bija 22 gadi, piedzima meita. Viens otru mīlējām, tomēr ar laiku attiecības kļuva toksiskas, un pēc 15 gadiem izšķīrāmies. Jau tobrīd zināju, ka nepalikšu viena, jo vienmēr esmu gribējusi vīru un ģimeni. Šopavasar, pēc 12 gadiem, apprecējos otrreiz.

    Savu otro vīru Elmāru pazinu jau sen. Esam kolēģi, ikdienā satiekam vienus un tos pašus bērnus – es mācu latviešu valodu un literatūru Siguldas Valsts ģimnāzijā, Elmārs ir jauniešu pūtēju orķestra «Sudrabskaņa» vadītājs.

    Mūsu attiecību sākumā patiešām nedomāju, ka viss būs tik nopietni, bet Elmārs bija neatlaidīgs – martā sākām tikties, oktobrī jau dzīvojām zem viena jumta, un tā jau piecus gadus. Arī Elmārs pirms tam bija šķīries, bet gribēja attiecības sakārtot oficiāli – ik pa laikam teica, ka mums jāapprecas, un es ikreiz jautāju: «Kam tev to vajag?»

    Vīrietis un sieviete, protams, var būt kopā arī bez oficiālas attiecību sareģistrēšanas, mums jau ilgstoši bija kopīga saimniecība, kopīgi tēriņi, lielie – godīgi uz pusēm.

    Visu varējām sakārtot, bet… kad Elmārs ar mani par laulībām runāja jau trešo reizi, sapratu, ka visam ir robežas, ceturto reizi viņš var arī nejautāt.

    Tomēr ne tas bija galvenais iemesls, kāpēc šopavasar sareģistrējāmies. Mums abiem ir ap 50 gadiem – vienam mazliet plus, otram mīnus, tātad – pusmūžs. Mums abiem nopietni jāvēro sava veselība, lai apstiprinātu, ka tas, kas ir, nav nekas slikts. Pagaidām viss ir labi, bet apzināmies, ka reiz šī atbilde var būt arī citāda. Lai bez liekām juridiskām problēmām varam būt viens otram līdzās ne tikai priekos, izlēmām attiecības sakārtot oficiāli.

    Vēl viens būtisks iemesls, kāpēc vērts apprecēties, ir ikdienišķas situācijas, kad vīrietis un sieviete nevar pateikt, kas viņi viens otram ir. Piemēram, stāstīju skolēniem, ka sestdien biju teātrī, bet nevarēju noformulēt, ar ko kopā. Ar vīrieti? Ar draugu? Ar partneri? Tas viss skanēja tik jocīgi! Arī Elmārs brīžos, kad vajadzēja ar mani iepazīstināt, mēdza samulst… Jaunībā, kad abi staigātu, saķērušies rociņās, būtu itin labi teikt: «Mana draudzene Iveta.» Pusmūžā tas tomēr izklausās savādi. Tagad viss ir daudz vienkāršāk – mēs, piecdesmitgadnieki, vairs nevis draudzējamies, bet esam vīrs un sieva.

    Dzimtsarakstu nodaļā izvēlējāmies pirmo piemēroto datumu – trešdiena, 10. maijs, pulksten 15. Man nebija nekādas vajadzības pēc ārišķībām – nevajadzēja ne baltu kleitu (tāda man jau ir bijusi!), ne galdus, ne viesus vai dāvanas. Tā bija attiecību oficiāla noformēšana, nevis kāzas. Nebiju pat domājusi, ka man vajadzētu ziedus, bet Elmārs tos regulāri dāvina un bija parūpējies arī šoreiz. Laulības reģistrēšanas liecinieki bija mana meita ar vīru, parakstījām dokumentus, uzvilkām laulības gredzenus un četratā devāmies uz restorānu. Mūsu mīlestība līdz ar attiecību oficiālu sareģistrēšanu ir tieši tāda pati kā pirms tam, bet ir juridiska skaidrība un mierīgāks prāts par rītdienu.»

     

    Sapnis par balto kleitu

    Velga un Māris

    Kopā sešus gadus

    Apprecējās 2021. gada 21. maijā.

    Foto – no personiskā arhīva (Dace Spalviņa). Kāzu dienā.

    Foto – no personiskā arhīva (Dace Spalviņa). Kāzu gada jubilejā.

    «Es biju tā, kura ierosināja precēties. Jā, šādus vārdus var teikt arī sieviete,» atzīstas Velga. Savulaik Velga uzvarēja šovā «Saimnieks meklē sievu».

     

    «Kad precējos pirmoreiz, biju pavisam jauna, īsti neapzinājos, vai daru pareizi, un laulība nebija ilga – mēs ļoti ātri izšķīrāmies. Pēc tam manas ilgākās attiecības bija bez laulības – piedzīvoju gan laimīgu attiecību pieredzi, gan milzīgas sāpes šķiroties. Pēc šīs šķiršanās septiņus gadus neredzēju sevi nekādās attiecībās, lai gan mēģinājumi bija. Līdz satiku Māri.
    2021. gada 21. maijā apprecējos otrreiz – beidzot atbrīvojos no sava pirmās laulības uzvārda Platace un pat piepildīju sapni par skaistu, baltu kāzu kleitu.

    Ar Māri iepazinos 2017. gadā, arī viņam pagātnē bija šķirta laulība. Mums bija gan konfekšu un puķu periods, gan arī domstarpības. Tas gan vairāk manu baiļu dēļ, ka atkal var neizdoties. Taču attiecības veidojās tik nopietni, ka izlēmām būvēt māju. Tas noteikti pamudināja sakārtot attiecības juridiski, lai gan agri vai vēlu tas tāpat būtu noticis.

    Man bija slikta iepriekšējo nereģistrēto attiecību pieredze.

    Arī tad mums bija kopīga saimniecība, bet viss bija uz vīrieša vārda, tāpēc šķiroties man nebija juridisku tiesību ne uz ko. Es ierosināju precēties. Māris priecājās un bēdājās vienlaikus – priecājās par manu domu, bet bēdājās par to, ka nepateica to pirmais, jo bija baidījies, ka es nebūšu ar mieru un atteikšos.

    Nolikām kāzu datumu – izvēlējāmies laiku, skaistu vietu, gribējām jaukas, nelielas svinības apmēram 20 tuvāko cilvēku lokā. Bet… atnāca kovids, un kāzas atcēlām, jo tās nevarēja svinēt, bet man ļoti gribējās skaistus svētkus. Nākamajā gadā atkal noteicām kāzu datumu maijpuķīšu laikā, jo kāzu pušķī gribēju tieši šīs puķes. Pati uzmodelēju sev baltu kāzu kleitu kā princesei, jo, precoties pirmoreiz, man tādas nebija.

    Ielūgumi tuviniekiem jau bija izsūtīti, kad izvēlētais viesu nams kovida ierobežojumu dēļ svinības tik kuplā pulkā tomēr atteica, – viņi varot piedāvāt svinības tikai ļoti šauram lokam.  Kāzas pārcelt vēlreiz negribējām, tāpēc viesiem apsolījām ballīti apvienojumā ar sālsmaizi mūsu jaunbūvētajā mājā, bet kāzas svinējām četratā – mēs un vedēji. Tās bija ļoti sirsnīgas, jo par skaistiem mirkļiem piepildītu dienu parūpējās mūsu draugi – vedēji. No šā notikuma mums ir ārkārtīgi skaistas atmiņas – noteikti bija vērts pieaicināt fotogrāfu, saposties un svinēt! Svētku nekad nav par daudz, un mīlestība ir jāsvin. Pēc gada uzvilkām vēlreiz kāzu tērpus un svinējām mūsu pirmo kāzu jubileju.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē