Audioinženieris Mārtiņš Saulespurēns — latvietis, kurš radījis pasaules līmeņa mikrofonus

Intervija publicēta žurnālā KLUBS, Nr.5, 2020.

Padomju laikos spekulējis ar vinila ierakstiem un kontaktējies ar rietumu mūzikas kolekcionāriem, savas informācijas kāres dēļ nonākot VDK redzeslokā un kļūstot par aģentu Ābols. Tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā Mārtiņš devies uz Ameriku, kur ar pārinieku Skiperu Vaizu nodibinājis kompāniju Blue Microphones, kuru pirms diviem gadiem Logitech nopirka par 132 miljoniem ASV dolāru.

Gatavs runāt

Lai gan lielākais vairums ļaužu padomju laikos dzīvoja informācijas vakuumā, Mārtiņš Saulespurēns savu dzīvi bija iekārtojis citādi – viņš, pateicoties draugiem ārzemēs, regulāri saņēma jaunākos mūzikas ierakstus un žurnālus, tādā veidā sekojot līdzi aktualitātēm mūzikā un skaņas inženierijā. Protams, par visu ir jāmaksā – Saulespurēns ātri vien nonāca VDK uzraudzībā, kļūstot par aģentu ar segvārdu Ābols.

– Sešdesmito gadu sākumā jūs uz Losandželosu no Rīgas nosūtījāt Šostakoviča 13. simfonijas ierakstu lentē. Simfonija Babij Jar bija veltījums tūkstošiem ebreju, ko nacisti noslaktēja Kijevas pievārtē. Ir jābūt mazliet trakam, lai aizliegtu ierakstu ar ļoti politisku piegaršu izsūtītu ienaidniekiem.

– Man jums jāpiekrīt. Tobrīd man vēl nebija ģimenes, un tas ir galvenais – es neriskēju ne ar viena cita drošību. Otrkārt, tas bija jaunības azarts. Ja VDK mani būtu pieķērusi, pro­blēmas būtu lielas, pilnībā izslēdzot iespēju tālākai sarakstei ar ārzemēm. Domāju, ja čeka gribētu, viņi pa solim vien būtu atšifrējusi, kurš bija sūtītājs, bet toreiz vēl tas nenotika.

Varbūt palīdzēja tas, ka ar šo lietu nodarbojās Maskava, konkrētāk – PSRS Kultūras ministrija, kas centās nevis meklēt cēloni, bet gan novērst sekas. Ministrija caur Mezhdunarodnaya Kniga (izdevniecība, kas nodarbojās ar mūzikas un video materiālu importu un eksportu) bez panākumiem mēģināja piekukuļot skaņuplašu firmu Everest, kura plati izdeva, lai tā ierakstu izņem no apgrozības, bet tā vietā izdevēji ierakstos iegūto naudu ziedoja Ebreju fondam.

– Kā jūs uzsākāt saraksti ar ārzemēm?

– Mans tēvs bija mūziķis un kaislīgs mūzikas cienītājs, jau no agras bērnības man bija pieejamas 78 apgriezienu plates ar džeza ierakstiem un mūzikas žurnāli Rhytm un Metronome angļu valodā. Tos viņš abonēja pirmās neatkarīgās Latvijas laikā.

Likumsakarīga bija mana dziļā interese klausīties mūziku, vēlme mainīties ar mūzikas ierakstiem. 1963. gadā aizrakstīju uz populāro mūzikas žurnālu Gramophone. Kā šodien atceros, ka novembra numurā tika publicēts mans aicinājums uz saraksti un skaņuplašu maiņu ar kolekcionāriem no visas pasaules.

– Jūsu vārds ir čekas maisos, jūs to nemaz nenoliedzat.

– Jāatzīst, ka par to nebiju gatavs runāt līdz čekas maisu atvēršanai, bet tagad noliegt vai attaisnoties būtu gļēvi, jo tā bija laikmeta diktēta, tomēr mana izvēle. Daudzi līdzcilvēki pieņēma izvēli iet grūtāku ceļu. Es biju redzējis, kā tēvam, kurš atteicās sadarboties ar VDK, tika ierobežotas viņa iespējas strādāt kā mūziķim, un jaunības maksimālismā nevēlējos zaudēt iegūto iespēju turpināt saraksti ar ārzemju mūzikas kolekcionāriem, nevēlējos zaudēt saikni ar padomju pilsonim nepieejamo ārpasauli.

Sāku dzīvot dubultu dzīvi un atskaitīties par saviem ārzemju vēstuļu draugiem – nodaļa, kas mani savervēja, nodarbojās ar ārzemnieku uzraudzību. Tomēr varu teikt, ka jau no iesākuma atteicos ziņot par Latvijā dzīvojošajiem paziņām un draugiem. Manos ziņotāja pienākumos tas neietilpa, un no manis to neprasīja.

Piemēram, kad arestēja Juri Lapinski (padomju laikā plaši pazīstams mūzikas ierakstu pirāts, kurš ar rietumu mūziku apgādāja vairākus tūkstošus šīs mūzikas mīļotāju. Lapinskim par pārkāpumiem piesprieda cietumsodu un labošanas darbus – aut.), mani ne reizi neizsauca uz pratināšanu, lai gan Lapinskim tolaik biju ļoti pietuvināts un čekistiem mani vajadzēja uzskatīt par vērtīgu liecinieku

– Izklausās, ka dzīvojāt salīdzinoši brīvi.

– Cilvēki, kuri ir dzīvojuši padomju ­gados, zina, ka brīvi dzīvot nebija iespējams. Sistēma balstījās uz bailēm un neuzticību. Vienmēr nācās uzmanīties. Tā kā biju sistēmas zemākais posms, es biju «objekts», mani uzraudzīja, par mani ziņoja. Biju sev izveidojis portretu – lojāls padomju cilvēks, kurš redz arī dažus sistēmas trūkumus. Kad ar ārzemju draugiem tikos viesnīcā, centos bieži un daudz runāt, lai radītu vajadzīgo priekšstatu, jo zināju, ka mūs noklausās.

Mani var kritizēt, ka biju divkosīgs, jo bija arī cilvēki ar pilnīgi pretēju pieeju. Kāds paziņa, atklājot, ka dzīvoklī ir uzstādīta noklausīšanās ierīce, to norāva. Mana nostāja bija – neizej uz konfliktu, tu vari dot čekai sev izdevīgu un kontrolētu informāciju, tādējādi daļēji ­apmānot sistēmu.

– Atceraties, kā jūs savervēja?

– Protams, to ir grūti aizmirst, detaļas ir izgaisušas, bet tādas situācijas emocionālais fons atmiņā paliek mūžīgi. Es visādi locījos, bet cilvēks, kurš mani vervēja, prata darīt savu darbu, psiholoģiski mani pakļāva pilnībā.

– Vai kāds zināja, ka esat aģents? Sievai teicāt?

– Nē, pat mana sieva to nezināja. Tā bija mana izvēle un atbildība, nevēlējos to ­uzkraut līdzcilvēkiem.

– Ja kopumā atskatāties uz savu dzīvi – ticat, ka tā notikusi ar jums?

– Tagad ticu, bet, atceroties sevi četrdesmit gadu vecumā, zinu, ka neredzēju reālu un normālu dzīvi esošajos apstākļos toreizējā LPSR. Vairāki mani draugi fiktīvi apprecēja ebreju sievietes un izceļoja uz rietumiem. Man bija ģimene un bērni, tāds variants ­nederēja, atlika tikai gaidīt.

– Kaut reizi arī reāli mēģinājāt bēgt?

– Man bija daži plāni, sevišķi bēgšanu apsvēru laikā, kad sāku attīstīt maiņu ar platēm. 1968. gadā Čehoslovākijā sākās tā dēvētais Prāgas pavasaris. Es, kā daudzi citi, ar lielām cerībām gaidīju pozitīvu risinājumu, kas varētu ietekmēt arī dzīvi PSRS. Man izdevās nokārto dokumentus ceļojumam uz Austrumberlīni ar domu nokļūt Rietumberlīnē.

Īsi pirms brauciena notika PSRS iebrukums Čehoslovākijā, bet uz Vāciju aizbraucu, neatsacījies no sava nodoma. Protams, ieceri neizdevās īstenot. Tā bija vienīgā reize, kad manas prombūtnes laikā mani dzīvoklī bija meklējis vecākiem nepazīstams vīrietis, pieņemu, ka VDK darbinieks, kurš interesējās par manu prombūtni.

– Vai padomju laikā jums izdevās savu interesi par mūziku saistīt arī ar peļņas gūšanu?

– Jaunībā strādāju ļoti interesantā vietā – gāzes pārvaldē toreiz Anri Barbisa ielā (tagad Aristida Briāna iela – aut.). Tolaik reizi mēnesī katrā dzīvoklī pārbaudīja gāzes plīts sistēmu. Gāzes pārvaldes kantorī lielākoties par gāzes atslēdzniekiem strādāja mūziķi – atceros ģitāristus Georgu Slavecki, Egonu Viesuli un Zigurdu Menci, trombonistu Aldi Amoliņu, bundzinieku Gunāru Mežnieku. Arī mans tēvs Oskars Saulespurēns tur strādāja.

Jau tolaik aizrāvos ar seno, pat pirms revolūcijas izdoto 78 apgriezienu plašu kolekcionēšanu. Rietumos interese par šīm platēm bija milzīga. Savukārt plašu īpašnieki no Maskavas un Pēterburgas aizrāvās ar itāļu mūziku. Es no ārzemēm sadabūju tolaik slavenākos itāļu ierakstus un mainīju pret vecajām platēm, par vienu itāļu ierakstu prasot 10 vecās plates.

Es nevarēju iet uz pastu un uz ārzemēm sūtīt 100 plates vienā piegājienā. Lai droši sūtītu, man bija izstrādāta vesela shēma, biju iesaistījis klasesbiedrus un draugus.

Man bija draugs, kura māsa strādāja pasta muitā, vietā, kur pārbauda sūtījumus. Sistēmā bija iesaistīta vēl viena sieviete, kura strādāja pastā. Dažkārt sūtījumus veicu, kad strādāja abas manas paziņas, vai arī citreiz pasta darbiniece paciņu aizturēja līdz dienai, kad strādāja muitas darbiniece.

Dažkārt sūtījumus vajadzēja sūtīt sevišķi uzmanīgi, tāpēc plates liku liela formāta grāmatās, kurām biju izgriezis lapas. Pēc darba gāzes pārvaldē strādāju Latvijas Konservatorijā, un man alga bija 120 rubļu, bet skaņu ierakstiem tajos laikos bija lielāka vērtība nekā naudai. Pie žiguļa tiku, iemainot daļu no savas plašu kolekcijas. Daudz pārrakstīju mūziku, bet par to naudu ņēmu reti.

– Cik gados jūs pirmo reizi aizbraucāt uz Ameriku?

– 1988. gadā. Tolaik biju 45 gadus vecs. Kad kopā ar sievu pēc mana drauga Džo Kūpera izsaukuma ieradāmies Amerikā, mani jau gaidīja trīs restaurēti mikrofoni, kurus turp biju nosūtījis ar saviem draugiem. Divus no Berlīnes nosūtīja Hardijs Lediņš, bet vēl vienu sūtīju ar kori Ave Sol.

Mikrofons ir specifiska lieta.

Ja es pats brauktu ar trim mikrofoniem bagāžā, noteikti, kādam no muitas kontroles rastos jautājumi, bet ja to dara dīdžejs un koris… Mikrofonus pārdodot, ­ieguvu pamatkapitālu, lai, braucot atpakaļ, Normundam Bergam no jaunatnes centra Forums atvestu pirmo datoru, kurš maksāja milzu naudu.

– Kā jums pašam šķiet, kāpēc jums izdevās radīt produktu, kuru novērtējuši tik ļoti daudzi nozares speciālisti un mūziķi?

– Es drīzāk varu atbildēt uz jautājumu, kāpēc Blue kļuva tik pamanāms. Bija trīs lietas, kas atšķīra mūs no pārējiem ­tobrīd esošajiem mikrofoniem. Vizuāli ar n­epierastu formu, atšķirīgu skanējumu no tobrīd tirgū esošajiem mikrofoniem, turklāt mūsu modeļiem bija iedoti konkrēti vārdi, kā Mouse (pele), Kiwi (kivi) u. tml. To, ka izvēlētais ceļš bija pareizs, liecina šīsdienas tirgū citu firmu esošie mikrofoni, kuri kopē mūsu minētās idejas. Tas ir jāuztver kā kompliments.

– Bobs Dilans 2013. gadā piekrita ­filmēties iPad reklāmā ar nosacījumu, ka viņam priekšā būs Blue mikrofons. Tas jums bija liels kompliments?

– Forši, ka tā, bet es vienmēr minu citu piemēru. Stinga skaņu inženieris regulāri īrēja mūsu Bottle mikrofonu, kas redzams arī filmā par Stingu. Kad inženierim jautājām, kāpēc viņš tik bieži īrē mikrofonu, viņš beidzot to nopirka.

– Vai tā dāma ar jūsu mikrofonu bildē tur plauktā ir Misija Eliota?

– Jā, bet neko sīkāk par to nezinu. Kamēr kompānija nebija pārdota, mēs absolūti necentāmies vērsties pie lieliem māksliniekiem, veidojot sadarbību. Starp citu, filmā Star Trek ir redzami 20 Mouse mikrofoni, kurus aizdevām filmēšanas vajadzībām. Tāpat vienā no Kristīnas Agileras klipiem redzams mūsu Mouse mikrofons.

– Arī amerikāņu popmūziķe Pink lietojusi jūsu produktu.

– Taisnība. Mēs speciāli viņai taisījām Bottle mikrofona korpusu rozā krāsā ar nedaudz abrazīvu pārklājumu. Restaurētu Neumann U47 mikrofonu savulaik pārdevām Džona Lenona dēlam Šonam. Čeku izrakstīja Šona māte Joko Ono.

– Pirms diviem gadiem medijos parādījās ziņa, ka Blue ir pārdots Šveices datoru un mobilo ierīču piederumu ­ražotājam Logitech.

– Taisnība. Logitech nopirka Blue par 132 miljoniem ASV dolāru. Tas bija iespaidīgs darījums.

– Laikā, kad šis darījums notika, jums vēl piederēja uzņēmuma daļas?

– Nē, tā bija uzņēmuma trešā pārpirkšana. Pirmo reizi Blue pārdevām 2008. gadā ar tiesībām palikt daļā. Bet pēc pieciem gadiem uzņēmumu pārdeva vēlreiz, un mēs daļā vairs nepalikām, jo sapratām, ka turpmākie noteikumi mums varētu būt, teiksim tā, garīgi nepieņemami. Taču, neskatoties uz pārdošanu, mēs ar ilggadējo partneri Skiperu Vaizu turpinājām iesākto.

Skipers zināja kompānijas, kuras piedalījās vairāksolīšanā par Blue. Viņš apzināja kompānijas, sakot: «Izsolē jūs nedabūjāt Blue, bet jūs varat dabūt viņu dibinātājus ar turpmākajām iecerēm.» Vislabāko piedāvājumu izteica Gibson. Jau tobrīd bijām nodibinājuši jaunu firmu ar nosaukumu Neat Microphones, un Gibson, kuru tolaik vadīja Henrijs Juškevičs, mūs nopirka.

– Blue ir pasaulē labi zināms un veiksmīgs zīmols. Kāpēc 2008. gadā to nācās pārdot?

Neesmu par to daudz publiski runājis, bet pastāstīšu. Pārdošanu stimulēja tiesvedība ar Latvijas uzņēmumu-  Scruples. Viens no dibinātājiem un īpašniekiem bija nu jau nelaiķis Juris Zariņš. Tagad likvidētais Scruples tobrīd ražoja dažādus medicīnai nepieciešamus izstrādājumus – metāla implantus un zobārstniecības spogulīšus.

– Ko Zariņš izgatavoja jums?

– Kad sākām sadarbību, Zariņš manām vajadzībām izgatavoja mikrofonu turētājus, bet svarīgāko mikrofona elementu – kapsulas – tolaik saņēmu no Sanktpēterburgas. Kad no uzņēmuma aizgāja cilvēks, ar kuru man bija labs kontakts un kurš atbildēja par kapsulu izstrādi, vairs nevarēju veikt sev nepieciešamos pasūtījumus.

Tolaik Blue vēl nebija nodibināts. Es restaurēju mikrofonus un tirgoju tos privāti. Zariņa spoguļu ražošanas tehnoloģija savā ziņā bija radniecīga mikrofonu kapsulu ražošanai. Tā kā sadarbība ar Krieviju pārtrūka, uzrunāju Juri, vai viņš varētu ražot arī kapsulas. Viņam nekas neiespējams neeksistēja.

Viņš lieliski pārzināja metālapstrādes tehnoloģiju, bet par skaņu un ar to saistītām tehnoloģijām viņam nebija nekādas saprašanas.

Es devu norādījumus, kas un kā jādara, un mēs pievērsāmies kapsulu izstrādei. Tā Zariņš apguva mikrofonu tehnoloģijas svarīgāko elementu – kapsulu – ražošanu.

– Un jūs varējāt sākt domāt par savu zīmolu.

– 1995. gada maijā Amerikā ar Skiperu Vaizu nodibināju kompāniju Blue. Tā paša gada oktobrī piedalījāmies Ņujorkā Audio Engineering Society izstādē. Viens no mūsu eksponātiem bija restaurēts RFT mikrofons no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Šo mikrofonu nopirka slavena Ņujorkas ierakstu studija Searsound. Pēc laika man zvanīja studijas pārstāvis, jautājot, vai ir iespēja iegādāties vēl vienu tādu pašu mikrofonu.

Tā kā manam piegādātājam nebija, ko piedāvāt, studijas īpašnieks Volters Sjers pameta ideju, jautājot, vai mēs paši nevaram uzbūvēt mikrofonu.

Kā pirmo mēs izgatavojām RFT vizuālu kopiju, shēma atšķīrās no oriģināla. Tā bija daudz modernāka un kvalitatīvāka. Šo darbu veica inženieris Jānis Dukāts, bet kapsulu izgatavoja uzņēmums Scruples. 1997. gadā svinējām pirmos lielos panākumus, jo uzlaboto kopiju nopirka mūziķis Villijs Nelsons.

Drīz pēc tam sākām domāt par saviem oriģināldarbiem arī vizuālā aspektā, tāpēc šim nolūkam piesaistīju savu draugu mākslinieku Juri Dimiteru. Pēc Dimitera skicēm Scruples izgatavoja mikrofonu Blueberry, kam sekoja Mouse, Dragonfly, Cactus, Kiwi, Baby Bottle, kuru izstrādē piesaistījām inženieri Feliksu Staņeviču. Viņš joprojām iesaistīts Neat Microphones un Stray Electrons projektos.

Ap 2000. gadu, kad kļuvām pazīstami un sākām saņemt godalgas, mums piezvanīja no žurnāla MIX. Žurnālists gribēja zināt, vai mums ir filiāle, jo MIX bija saņēmis reklāmas pasūtījumu no Latvijas uzņēmuma Parablue. Izrādījās, ka aiz Parablue vārda slēpjas mūsu Latvijas ražotājs. Šis gadījums izraisīja savstarpēju neuzticību, kas pārauga ilgstošā tiesas procesā Latvijā un ASV.

Mūsu sadarbība ar Scruples likumsakarīgi pārtrūka. Blue ik gadu veica pasūtījumu visam gadam. Zinot, ka partneris rīkojas mums aiz muguras, Blue vadītājs pasūtījumu veica kvartāla apmērā. Zariņš reaģēja asi un šāda mūsu soļa dēļ vispār atteica turpmāku sadarbību. Šāds pavērsiens mums nebūt nenāca par labu, turklāt Zariņš sadarbības partneriem izsūtīja vēstules, paziņojot, ka viņš ir īstais Blue īpašnieks un ražotājs, bet mēs esam tikai tirdzniecības organizācija. Turklāt viņš pretendēja uz dizainu patentu.

Atbildot mēs piesaistījām juristus un viņa apgalvojumus apstrīdējām, sākās tiesvedība. Galu galā uzvarējām, bet ražošanu nolēmām pārcelt uz ASV un Ķīnu. Šis tiesiskais karš mums izmaksāja vairākus simtus tūkstošus dolāru. Paralēli šim procesam 2005. gadā bijām uzsākuši USB mikrofona Snowball ražošanu. Augstās pašizmaksas dēļ ražošanu pārcēlām uz Ķīnu. Lai ražotājs sāktu pasūtījuma izpildi, vajadzēja veikt 50 procentu priekšapmaksu. Mums pietrūka naudas, lai gan meklējām citus veidus, kā apmaksāt ­pasūtījumu, ­visbeidzot bijām spiesti daļu kompānijas pārdot privātai ­kapitāla firmai Transom Capital. Darījums notika 2008. gada martā.

– Tātad īsi pirms ekonomiskās krīzes.

– Tieši tā. Un, kā nereti gadās, jaunie īpašnieki mūs apveda ap stūri, palielinot uzņēmuma pamatkapitālu, bet mūs neinformējot. Šā iemesla dēļ saruka mūsu daļas uzņēmumā. Kad šķīrāmies un Transom Capital pārdeva Blue, mēs ar Skiperu sākām sadarbību ar Gibson Brands LLC.

Šķiroties panācām, ka iepriekšējie īpašnieki nepieprasa non-compete jeb neliedz mums darboties šajā nozarē. Pēc likuma, šķiroties viena no pusēm (visbiežāk – nodarbinātais) nedrīkst turpināt darboties nozarē vismaz divus gadus. Viņi piekāpās, ņemot vērā, ka iepriekš bija mūs apmānījuši.

– O, Gibson! Tas taču ir viens no milžiem mūzikas instrumentu industrijā.

– Kad Skipers ievāca informāciju par Gibson vadītāju Henriju Juškeviču, neviens neko labu par viņu neteica, vien to, ka Juškevičs ir traks blēdis. Vienlaikus viņa piedāvājums bija vispievilcīgākais, turklāt Skipers viņam uzticējās.

Pirms pievienojāmies Gibson, mums ar Skiperu piebiedrojās vēl divi darbinieki no Blue, un mēs nodibinājām kompāniju Neat Microphones. Faktiski mēs pārdevām mapīti ar nerealizētām idejām par vairākiem miljoniem un parakstījām darba līgumu uz pieciem gadiem, kuru laikā mums izmaksā visu summu.

Nepagāja ilgs laiks, kad Henrijs mūsu četrotni iesūdzēja tiesā ar mērķi neizmaksāt Neat Microphones pirkuma līgumā norunāto summu. Vēlāk uzzinājām arī to, ka tā viņam ir ierasta prakse.

Vispār jau šī situācija bija teju anekdotiska, jo paralēli tiesai kopīgi strādājām. Prāvā būtu uzvarējuši, ja vien viens no mūsu četrotnes nebūtu strādājis divos darbos. Darba līgumā bija punkts, kurš liedza būt nodarbinātiem vairākās darbavietās. Taču mēs arī nezinājām, ka viens no mūsu biedriem melo. To uzzinājām tikai tiesā.

Vēlāk izrādījās, ka viņš ir pamatīgs spēlmanis. Ik gadu Lasvegasā notiek Consumers Electronics Show izstāde. Mūsu biedram vienmēr kādā no Lasvegasas labajiem hoteļiem bija apskaužami apartamenti ar diviem baseiniem un bāru. Kad jautājām, kā viņš pie tāda numura tiek, kolēģis atbildēja, ka par to paldies jāsaka senai mīļākajai, kura strādā administrācijā. Vēlāk gan nāca gaismā fakts, ka viņš ik gadu Lasvegasā nospēlē vairākus simtus tūkstošu dolāru un šādi apartamenti ir laipns žests no kazino puses. Tiesā mēs panācām izlīgumu, bet ceturtais cilvēks tika atlaists.

– Teicāt, ka vienlaikus tiesas procesam arī kopīgi strādājāt. Kādas bija jūsu attiecības ar Gibson vadību?

– Strādājot Gibson paspārnē, izstrādājām jauno zīmolu Neat Microphones. Šajā ziņā Juškevičs mūs ierobežoja un kontrolēja. Par realizāciju mums nebija ne mazākās teikšanas. Taču šim stāstam ir laimīgas beigas, jo Gibson 2018. gadā bankrotēja.

Bijām izstrādājuši pirmo Neat skatuves mikrofonu, ko vajadzēja nodot ražošanā. Lai process sāktos, vajadzēja iemaksāt aptuveni 200 000 dolāru. Bet izrādījās, ka Gibsonam nav naudas un agri vai vēlu mums draudēja atlaišana. Līdz ar Gibson nedienām šķīrāmies un nodibinājām kompāniju Stray Electrons, nopērkot tiesības uz Neat Microphones.

– Kāpēc Gibson bankrotēja?

– Henrija Juškeviča klupšanas akmens bija tas, ka viņš gribēja kļūt par nākamo Stīvu Džobsu. Gibson piederēja ļoti daudzas ar skaņas tehniku un mūzikas instrumentiem saistītas kompānijas, un daudzas no tām Juškeviča valdības laikā tika novājinātas – kā ikoniska ASV klavieru kompānija Baldwin – vai vispār izzuda no aprites, piemēram, tādas kompānijas kā Wurlitzer un Slingerland. Juškevičs gribēja līdzināties kompānijai Harman, kuru par 8 miljardiem nopirka tehnoloģiju milzis Samsung.

Juškevičs nopirka Honkongā esošo Philips daļu, kurā ražoja austiņas un akustiku. Lai darījums notiktu, viņš paņēma lielu aizņēmumu.

Vēl viņš pieļāva stratēģisku kļūdu, kad ieguva unikālas tiesības uz kāda vācieša izgudrojumu, kurš automātiski skaņoja ģitāras.

Tehniski tas, protams, bija labs izgudrojums, vienīgi Juškevičs bija pārliecināts, ka ar to jāapgādā pilnīgi visas Gibson ģitāras. Profesionāliem mūziķiem šāda ekstra nav nepieciešama, tāpēc ļoti daudzas jaunās ģitāras netika pārdotas.

– Esat teicis, ka svarīgi ir radīt pārliecību, ka tavs produkts ir unikāls, bet tikpat svarīgi ir nesaukt to par labāko.

– Tā darīt nedrīkst, jo tās nav sprinta sacīkstes, kurās uzvarētāju nosaka rezultāts. Domāju, mūsu nopelns pasaules līmenī ir tas, ka masām iedevām kvalitāti, un ar to es domāju mikrofonu Snowball, kā dēļ Logitech bija gatavi par Blue maksāt 132 miljonus dolāru.

Šo produktu radījām 2005. gadā. Jau 15 gadu Snowball mikrofons ir pieprasīts. Datortehnikas jomā tādu piemēru nav daudz. Piemēram, es savu portatīvo datoru mainu ik pēc pieciem gadiem, bet Snowball joprojām ir aktuāls. Esmu dzirdējis baumas, ka Logitech studijas ­mikrofonu segmentu labprāt pārdotu, jo no kopējās peļņas tas ienes vien 10 procentu.

– Kādas atmiņas jums saistās ar istabu, kurā ­pašlaik sarunājamies?

– Te kādreiz atradās liela gulta. Klavieres stāvēja tur stūrī. Šķiet, tas notika 1948. gadā. Tolaik naktīs reizēm nāca dokumentu pārbaudes. Tēvam viens paziņa no Siguldas, kurš bija šucmanis, bēguļoja un nakšņoja pie mums. Nezinu, vai dokumentu pārbaudi uzsūtīja kaimiņi, bet tas man spilgti palicis prātā, jo pamodos no tā, ka sejā kāds spīdināja bateriju. Tēvs gulēja vienā pusē, māte otrā, bet es pa vidu.

Kad kontrole aizgāja, no gultas apakšas izlīda tēva paziņa, kurš tur slēpās.

Tā bija liela veiksme, jo pie gultas stāvēja divi krēsli, uz katra no tiem stāvēja pa žaketei. Kontrole to palaida garām. Vēlāk šis paziņa legalizējās. Dienesta biedrs viņam apsolīja sagādāt dokumentus. Protams, izrādījās, ka bijušais biedrs ir čekas darbinieks, tēva paziņu izsūtīja uz alumīnija raktuvēm. Piecdesmitajos gados viņš atgriezās, bet sešdesmitajos gados nomira no plaušu vēža.

– Jūsu atmiņā ir vēl kāds spilgts nospiedums, kuru atstājis bērnībā piedzīvotais?

– Es agri sāku lasīt. Zēna gados man bija Latvijas laika kareivja rokasgrāmata un arī daudzi vācu Vērmahta žurnāli, kuros vācu karavīri bija attēloti stalti un skaisti, bet viņiem pretī bija nostādīti nopuņķojušies, nošļukuši krievu zaldāti. Un te vienu dienu 1956. gadā, ejot uz skolu, es redzu smago auto kolonnas Elizabetes ielā (tolaik Kirova ielā – red.), kurās sēž šie foršie kareivji no maniem žurnāliem.

Pieejot tuvāk, dzirdēju, ka karavīri sarunājas latviski. Skrēju mājās, lai pateiktu tēvam, ko redzēju uz ielas. Viņš smējās, jo patiesībā uz ielas uzņēma filmu Slepkavība Dantes ielā.

– Un kādas ir jūsu domas par mūsdienu pasauli?

– Kopumā nav labi. Es esmu par globalizāciju. Mani ļoti baida Ķīna. Pat vairāk nekā Krievija. Ķīnā bieži esmu viesojies un redzējis, kā ar katru reizi pieaug kontrole pār cilvēkiem. Teiksim, 2005. gadā viesnīcā varēju skatīties BBC World, CNN, Euronews. Tagad pēdējā braucienā neviena no šīm programmām nebija pieejama. Bija tikai kaut kādas angļu ziņas. Pārraides laikā ekrāns kļuva melns.

Es pārslēdzu tālāk, citus kanālus rādīja. Tātad jāsecina, ka Lielais brālis pēc saviem ieskatiem nocenzēja kanālu, jo tas raidīja režīmam nedraudzīgu domu. Un mans Gmail, tāpat kā Google, nestrādāja. Arī ielās nevienu policistu ­formā ­neredzēju, tas nozīmē, ka drošībnieki, ­visticamāk, ir ­privātajās drēbēs.

– Vai jūs sevi pieskaitāt pie cilvēkiem, kuri veidojuši vēsturi?

– Pasaules mūzikas industrijas vēsturē neatkarīgi no tā, kam piederēs Blue zīmols, neizzudīs fakts, ka 1995. gada 4. maijā Baltic Latvian Universal Electronics nodibināja latvietis Mārtiņš Saulespurēns.

Sevi uzskatu par neizsmeļamu informācijas avotu. Iespējams, esmu pirmais, kuram Latvijā bija satelīts. 1986. gadā vēl neviena programma nebija kodēta. Pie manis brauca cilvēki ar magnetofoniem, lai ierakstītu filmas. Esmu vienmēr ļoti labprāt dalījies ar žurnāliem, grāmatām, ierakstiem, kā arī ar savu nu jau pamatīgo pieredzi audioinženierijā.

– Cilvēkos vairāk vīlāties komunismā vai kapitālismā?

– Biju iedomājies, ka kapitālismā lietas notiek godīgāk. Taču lielu vilšanos piedzīvoju arī padomju laikos. Stāsts ir par 78 apgriezienu platēm, kuras bija ne vien vērtīgas, bet arī ļoti trauslas. Sūtot aptuveni 10 procenti saplīsa. Man bija trīs ārvalstu korespondenti, kuriem sūtīju plates, – viens dzīvoja Amerikā, bet divi Anglijā.

Viens no Anglijā dzīvojošajiem bija ļoti bagāts cilvēks Vivians Lifs. Savu bagātību viņš bija mantojis no tēva, kurš cara valdībā atbildēja par dārglietām. Kad sākās revolūcija, tēvs ar daļu dārglietu devās uz Angliju.

Es Vivianam sūtīju ļoti vērtīgu plati, par kuru man vajadzēja saņemt aptuveni 300 mārciņu. Taču tā vietā no viņa saņēmu ziņu, ka plate ir saplīsusi.

Pēc laika mani apciemoja mans Amerikas plašu draugs Džoels Bergers, kurš bija pazīstams ar Vivianu. Kādā sarunā viņš man pateica, ka Vivians viņam atsūtījis fotogrāfiju ar plati, kuru piedāvā nopirkt. Apskatīju bildi – tā bija tā pati plate, kura sūtot it kā bija salūzusi. Tā rīkojās cilvēks, kuram piederēja miljoni.

– Kā jūs pats izturaties pret naudu?

– Es uzskatu – ja dari to, kas tev sirdij tuvs, un dari to ar pārliecību, tu nedrīksti domāt par naudu. Tad nauda būs bonuss pats par sevi.

– Jums ir bērni?

– Jā, man ir dēls, meita un pieci mazbērni. Protams, kamēr veidoju biznesu Amerikā, biju no ģimenes atrauts. Es nemaz tādu klasisku ģimenes dzīvi neesmu dzīvojis. Arī tagad joprojām bieži esmu prom.

– Bet no kurienes jūsos joprojām tā neizsīkstošā enerģija?

– Domāju, galvenais ir neapstāties. Bet nav tā, ka mani nekas neķer. 2005. gadā man bija paredzēts pirmais brauciens uz Ķīnu. Dienu iepriekš ar DHL vajadzēja nosūtīt paciņu. Šķērsoju Lāčplēša ielu pie kādreizējā veikala Zara. Ejot pāri ielai, redzēju, ka manā virzienā lēnām, veicot pagriezienu, ripo balts Cherokee džips.

Man uzkāpjot uz gājēju pārejas, džips uzņēma ātrumu un brauca virsū. Man spēka pietika, tāpēc uzlēcu uz motora pārsega.

Jau nopriecājos, ka esmu glābts, bet tobrīd džips sāka braukt vēl ātrāk. Man nebija, kur pieķerties. Pie sevis domāju – ka tik nenokrītu mašīnai priekšā. Izdevās nokrist uz sāniem, paglābties no priekšējā riteņa, bet pakaļējais pārbrauca man pār kāju. Tad mašīna apstājās. Būdams šoka stāvoklī, piecēlos.

Pie stūres sēdēja sieviete, kuras mašīna bija aprīkota ar automātisko ātrumkārbu. Viņa panikā nevis bremzēja, bet gāzēja. Brīnumainā kārtā nekas nebija lauzts. Vienīgi vairākus gadus vēlāk sāka sāpēt plecs, jo no kritiena bija sarauta pleca saite. Nākamajā dienā, esot uz kruķiem, lidoju uz Ķīnu. Pēc tā visa aizdomājos, ka esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes.

Ir marta beigas. Pasaule dzīvo šausmās un izolācijā, sargājoties no Covid-19. Un arī Mārtiņš ir spiests uz brīdi atlikt savus plānus. E-pastā viņš raksta: «Man 14. martā vajadzēja izlidot uz Los Angeles. 19. martā bija paredzēta Reflector audio USA skaļruņu demonstrācija LA skaņu ierakstu studiju īpašniekiem un inženieriem. Lidkompānija LOT atcēla reisus, paliku Rīgā, un tagad arī skaļruņu demo atcelts. Gaidām, kā tālāk situācija attīstīsies.»

Starp plēsoņām

Viena no Saulespurēna kaislībām ir seni mikrofoni. Pateicoties zināšanām, kas iegūtas no ārzemju žurnāliem, viņš restaurējis un atdzīvinājis ļoti daudz eksemplāru. Tieši uz šiem pamatiem 1995. gadā Amerikā Mārtiņš kopā ar kompanjonu Skiperu Vaizu nodibināja kompāniju Baltic Latvian Universal Electronics (Blue), kura ātri vien ar saviem unikālajiem mikrofoniem iekaroja skaņas pasauli, taču līdzās panākumiem sekoja arī vilšanās. Biznesa okeānā mudž no plēsoņām, kuri ir gatavi iedurt dunci mugurā ne vienu reizi vien. 2018. gadā par 132 miljoniem Blue zīmolu nopirka Šveices tehnoloģiju milzis Logitech. Tiesa, pats Saulespurēns no darījuma neieguva neko, jo vairs nebija saistīts ar savu kādreizējo veiksmes stāstu.

Zem laimīgas zvaigznes

Mūsu otrajā tikšanās reizē sēžam istabā Mārtiņa dzīvoklī Rīgas centrā, Elizabetes ielā. Viņš šajā dzīvoklī ir uzaudzis. Nākamajā nedēļā Mārtiņam paredzēta izstādes apmeklēšana Amsterdamā, kurā norunāta tikšanās ar sadarbības partneriem no Ķīnas. Taču koronavīrusa izplatības dēļ ķīnieši izstādi neapmeklēs. Lai gan Mārtiņš ir 77 gadus vecs, nekas daudz par to neliecina. Viņš joprojām iesaistās lielos projektos un apbraukā pasauli, apmeklējot izstādes un tiekoties ar sadarbības partneriem.