Mūzikas žurnālists Uldis Rudaks: «Dzīvot vienam ir vieglāk»

«Ir tāds pieņemts priekšstats, ka diviem cilvēkiem jādzīvo kopā, tad jāprecas, tad jārada bērni, tad jānopērk māja un tā tālāk. Un liela daļa cilvēku, iespējams, pat gribētu dzīvot citādi, bet viņi nevar sev atzīties, ka šāds vispārpieņemts dzīves modelis viņiem nav piemērots. Ja man būtu jādzīvo pēc šādiem priekšstatiem, tas mani iznīcinātu kā radošu personību. Nu vismaz ļoti ierobežotu manu dzīvi. Jo, tikko ieslēdzas rēķināšana un tā kļūst par galveno dzīvē, sākas baigais nogurums,» atklāj Rudaks.
Atklāsmes
Vintra Vilcāne
4. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Man vienmēr šķituši garlaicīgi teicamnieciski noskaņoti cilvēki.

Mūzikā mani interesē radošums, jūtu patiesums un īstums. To, ka cilvēks mūzikā ielicis gabaliņu no sevis, var sajust. Daudziem šobrīd foršas grupas šķiet, piemēram, Coldplay un Foo Fighters. Man šīs grupas nekad nav patikušas un interesējušas. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, ko viņi dara, man šķiet garlaicīgs. Jā, man šāda mūzika nav interesanta, bet tas nenozīmē, ka tā nav vajadzīga. Jo, kā nesen kādā komentārā bija ierakstījis Universitātes profesors Ivars Austers: «Slikta mūzika ir vajadzīga. Jo kā gan citādi labai mūzikai būs iespēja izcelties?»

Kādu laiku jau likās, ka man tās mūzikas ir par daudz, bet pēdējā laikā esmu atsācis klausīties biežāk to mūziku, kuru man vienkārši gribas. Ar lielu interesi nesen noklausījos latviešu melnā metāla grupu Eschatos, kā arī Queen pirmo albumu, kuru nebiju klausījies vismaz divdesmit gadu.

– Esat teicis, ka žurnālistika ir sprints, bet romānu rakstīšana – maratons. Kura distance īsti ir jūsējā?

– Esmu maratonists. Stāstnieks.  Žurnālistikā gan esmu darbojies nu jau vairāk nekā divdesmit gadu, taču abi žanri jeb distances man, par laimi, vienmēr gājuši roku rokā. Lielākoties visi mani romāni ir balstīti manos ceļojumos un piedzīvojumos, ko pieredzēju, veidojot reportāžas. Un joprojām esmu pārliecināts, ka tieši romāni, daiļliteratūra cilvēkus tā pa īstam iepazīstina ar pasauli. Rakstnieks biju vispirms un tikai pēc tam žurnālists.

– Francijā esat pazīstams kā kultūras un politikas žurnālists. Kā rakstnieks kļūst par politikas reportieri? Šķiet, tās ir divas savstarpēji tik tālas pasaules!

– Par politiku sāku rakstīt tāpēc, ka man to piedāvāja laikraksts Le Point (politikas un ziņu nedēļas izdevums – aut.), kurā joprojām strādāju. Ideja bija pieaicināt mani, lai politiku aprakstu kā daiļliteratūrā. Un savā ziņā politika tiešām ir tāds traks, dramatisks romāns.

Mans pirmais uzdevums bija sekot tolaik vēl iekšlietu ministram Nikolā Sarkozī un viņa politiskajai karjerai. Lidoju privātajās lidmašīnās uz Vašingtonu kopā ar viņa komandu – tādiem jauniem, harismātiskiem kenedijiem. Sarkozī tam visam pa vidu, bet apkārt – asistenti, padomdevēji, miesassargi, ložudroši auto ar sirēnām. Tā bija fantastiska pieredze.

Katru reizi mūzika uz mani iedarbojas citādi.

Pat pabeidzot desmit konservatorijas un mūzikas akadēmijas, ārprātīgi daudz klausoties mūziku un teorētiski esot ļoti zinošs, mūzikā arvien var atrast ko jaunu.  Kaut arī man savā ziņā traucē milzīgā zināšanu bagāža mūzikā. Jo, kad cilvēki man iesaka paklausīties kaut ko no jaunajām grupām, visbiežāk šķiet, ka kaut ko tādu esmu jau dzirdējis pirms kādiem trīsdesmit gadiem. Bet ir daži izņēmumi, kas ļoti patīk, un es jūtu, ka šī mūzika kļūs par šīs desmitgades klasiku, kurai būs vērtība arī pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit.

Katra raksta rakstīšana par koncertu vai mūzikas albumu – tas ir kā atkal sākt no sākuma, jo nav jau vienas formulas, pēc kuras veidot rakstu. Es, piemēram, reti zinu, ar ko mans raksts beigsies. Jo tie teikumu virpuļi plūst, un tu tajos ieliec izjūtas, zināšanas un asociācijas ar citu mūziku. Rakstniecība būtībā ir rakņāšanās savā pieredzē.

Mūsdienu jaunieši vairs nedomā, ka astoņpadsmit gados jāizvēlas vīrišķīga profesija.

Bet es savulaik, tāpat kā gandrīz visi čaļi, pēc vidusskolas gāju uz Politehnisko institūtu, jo Universitāte man likās tāda meiteņu padarīšana. Tikai literatūras skolotāja toreiz kļuva tāda domīga, jo viņai šķita, ka man kaut kas cits jādara.

Vidusskolā aizrāvos ar boksu, pēc tam divarpus gadu strādāju par krāvēju maizes kombinātā un nēsāju uz pleciem septiņdesmitkilogramīgus miltu maisus. Man beidzot bija tādi muskuļi, par kādiem sapņoju kopš tīņa gadiem. Likās, ka meitenēm tādi patīk, un tas bija ļoti svarīgi.

Vai man žēl, ka nepabeidzu augstskolas? Nē, nu trīs gadus nomācījos Tehniskajā universitātē, gadu teologos, kur neiestājos kaut kādu reliģisku apsvērumu dēļ, bet tikai tādēļ, lai attīstītu domāšanu. Tur arī bija mazāks konkurss nekā filozofos un psihologos, kas man arī derētu. Varbūt paliekot ilgāk, būtu pat kaut ko ieguvis, saticis vēl kādus interesantus cilvēkus.

Bet skaidrs kļuva arī tas, ka es it nemaz neesmu tehnisks cilvēks. Drīzāk absolūti nepraktisks.

Jo es pat savu riteni lāgā nejēdzu saremontēt, nerunājot nemaz par mašīnām. Un vienā brīdī man likās, ka ikdienas mācības un pēc tam darbs Diena redakcijā sāk nozagt laiku tam, ko es patiesībā gribu darīt un kas man interesē. Vairs nevarēju paspēt ne uz koncertiem aiziet, ne mūziku paklausīties.

Ja man būtu baigi gribējies apprecēties, tas droši vien būtu noticis.

Ir tāds pieņemts priekšstats, ka diviem cilvēkiem jādzīvo kopā, tad jāprecas, tad jārada bērni, tad jānopērk māja un tā tālāk. Un liela daļa cilvēku, iespējams, pat gribētu dzīvot citādi, bet viņi nevar sev atzīties, ka šāds vispārpieņemts dzīves modelis viņiem nav piemērots. Ja man būtu jādzīvo pēc šādiem priekšstatiem, tas mani iznīcinātu kā radošu personību. Nu vismaz ļoti ierobežotu manu dzīvi. Jo, tikko ieslēdzas rēķināšana un tā kļūst par galveno dzīvē, sākas baigais nogurums.

Tāpēc man liekas, ka šitā (dzīvot vienam) ir vieglāk. Laiku pa laikam man uzrodas draudzenes, bet, ja es tā iedomājos, ka man liela daļa savas enerģijas būtu jāveltī ģimenei un tās uzturēšanai, jārēķinās ar daudziem citiem cilvēkiem un es nevarētu darīt, ko gribu, tas man kaut ko atņemtu. Kas vēl?

Esmu sapratis, ka mans egoisms kaut kādā mirklī kļūst neciešams citiem cilvēkiem.

Jo es, piemēram, esmu pilnībā atbrīvojies no tādas lietas kā ikdienas režīms. Ceļos, kad gribu, eju gulēt, kad gribu. Tā kā strādāju mājās, man nav jāiet uz darbu noteiktā laikā. Un, kad es iedomājos, ka man vakarā laikus vajadzētu iet gulēt, lai no rīta varētu iet uz darbu un vestu bērnu uz bērnudārzu… nu nē.

Mana ilgākā kopdzīve ir bijusi kādus astoņus gadus, un es esmu sapratis, ka blakus jābūt cilvēkam, ar kuru ir forši ne tikai parunāties, bet arī kopā paklusēt.

Pēc laimīgiem cilvēkiem mani bijušie klasesbiedri neizskatās. Mums nesen bija klases salidojums pie bijušās klasesbiedres Sandras Zaicevas (žurnāliste, «Zirgzandaļu» īpašniece). Un, paklausoties mūsu kādreizējo klasesbiedru stāstus par to, kā viņiem iet, man likās, ka harmoniski un saskaņā ar sevi dzīvojam tikai mēs divi – es un Sandra. Un, lai cik dīvaina sakritība tā arī būtu, bet mums abiem nav ģimenes, nav bērnu, un mēs esam vienas profesijas pārstāvji. Pārējie visi? Izskatījās kā nomākti cilvēki – apauguši ar pienākumiem, bērniem, depresijām.

Viens no kādreizējiem klasesbiedriem – visgudrākais, smukākais un sportiskākais, katras meitenes sapnis – vienā brīdī kļuva fanātiski reliģiozs, sagāja kopā ar tikpat reliģiozu sievu, radās bērni, nopirka dzīvokli, un tad viņš vīlās tajā visā.

Šobrīd viņš strādā cienījamā iestādē, saņem lielu algu, bet ir depresijā no tā, ka viņam tajā darbā nav īsti ko darīt. Tāpēc viņš visu dienu spēlē datorspēles, baidās, ka tajā darbā kļūs lieks un viņu tūlīt atlaidīs. Sācis lietot alkoholu un pīpēt, ko ilgus gadus nedarīja. Tā kaut kā. Par pārējiem es pat nerunāšu. Bet es jau nezinu, ko klasesbiedri domā par mani. Nu, visticamāk, – gaisagrābslis! Vai arī frīks. Lai nu kā, man tomēr liekas, ka viņi jūt, ka mēs abi ar Sandru jūtamies brīvi un apmierināti ar dzīvi. Jā, un es pat esmu nomaksājis kredītu par dzīvokli Maskačkā, kur dzīvoju. Tātad nekādu saistību vairs.

Esmu ļoti pieticīgs, man neko daudz nevajag, tikai elementārāko. Man ir gan ritenis, gan mašīna. Kad ir ērti, nav sastrēgumu un ir, kur apstāties, braucu arī ar mašīnu. Bet pa dienu, kad smagās plates un atskaņotāji nav jāved, braucu ar riteni. Man ir arī rīdzinieka e-talons, un, kad gāž lietus vai snieg sniegs, braucu ar tramvaju. Un, ja vajag, varu braukt arī ar taksi.

Citi pērk dārgas mašīnas, iet uz restorāniem, bet es ļoti daudz naudas iztērēju platēs. Plates ir mana valūta. Kādreiz jauna, bet nu jau sarūsējusi mašīna jānodod metāllūžņos, bet plašu vērtība ar gadiem tikai pieaug, jo tās kļūst par retumiem.

Sliktais arī ir jāsaka.

Man ir teikuši, ka rakstu labas lietas par saviem draugiem. Bet tā nav, ka rakstu labu par viņiem tikai tāpēc, ka viņi mani draugi. Ir otrādi – viņi kļuvuši par maniem draugiem, jo mūzikā dara labas lietas, kas man ir interesantas. Ir gadījies uzrakstīt arī ko nepatīkamu par draugu, un viņš ar mani pēc tam pusgadu nerunāja, jo uzskatīja, ka draugi tā nerīkojas. Bet man atkal liekas, ka tieši draugiem jāpasaka acīs, kā ir patiesībā. Zelta mikrofona noslēguma ceremonijā mēs izkāvāmies un atkal bijām draugi. Bet mans iespaids – cilvēki netiek galā ar kritiku. Man vajadzētu kļūt vēl atklātākam un skarbākam. Ja līdz šim vēl esmu centies būt uzmanīgs, lavierēt, tad ko tur vairs? Ja es nepateikšu, cits neviens arī nepateiks.

Tagad jau otro gadu jūlijā Salaspils botāniskajā dārzā rīkoju savu festivālu Kartupeļu palma. Un tur pēc savas gaumes un patikšanas varu uzaicināt tādas grupas, kuras uzskatu par tā vērtām. Bet nevienu tādu grupu, kas vienkārši ir populāra un varētu sapulcēt masas, neaicinu. Un man ir gandarījums par šo festivālu, jo esmu gatavs parakstīties zem katra mūziķa vārda, kas ir sarakstā.

Spriedelējumi par dzīves jēgu man šķiet pilnīgi lieki.

Kādos aptuveni divdesmit gados es kaut kur riņķī apkārt dzirdēju runāšanu un spriedelēšanu par dzīves jēgu. Man toreiz likās – kas tas tāds? Un priekš kam? Es nekad neesmu sācis pat domāt par dzīves jēgu. Ja nu tajās vienīgajās reizēs, kad skolā vajadzēja rakstīt sacerējumus par kādu literāru darbu un tā varoņa dzīves jēgas meklējumiem.

Es neslēpju savus netikumus.

Man arī patīk pasmieties par sevi, un es nemaz neapvainojos, ja man pasaka, piemēram, Rudaks – Mudaks.

Jā, es esmu savulaik par daudz dzēris. Bet tos, kuri nekad neko sliktu par sevi nesaka vai arī apgalvo, ka tikpat kā nedzer, jo zina mēru, pēc tam satiec anonīmo alkoholiķu sapulcē. Kaut kā nekad neesmu mācējis noķert to foršo brīdi, kad iedzer drusku un beidz. Kad man pašam bija kādi 30, brīnījos, kā gudri, par mani krietni vecāki vīri ballītē iedzer drusku konjaciņu un pēc tam pazūd uz divām nedēļām. Pagāja laiks, es izaugu līdz viņu vecumam un sapratu, ka tas ir iespējams. Jo sava pašsajūta paģiru rītā ir svarīgāka par to, kas jāizdara.

Bet, kā teica Oļģerts Kroders vienā no savām pēdējām intervijām, – katram ir sava cisterna dzīvē jāizdzer.

Kad dzēru, varēju aizlaist visu tādā pašplūsmā, ka divas nedēļas aizmirsu par to, ka man kaut kur jāiet un kaut kas jādara. Stulbi. Un tad pēc divām nedēļām brīnies, ka ar tevi neviens vairs nerunā. Cik daudz cilvēku esmu piečakarējis, cik rakstu neesmu uzrakstījis, cik daudz stulbību dzērumā esmu sarunājis, zvanot cilvēkiem un atzīstoties mīlestībā, cik daudzus esmu nolamājis par to, ka viņi pēc pirmā uzaicinājuma nebrauc pie manis? Es taču dzērumā esmu halātā stāvējis pie plīts, verdošā eļļā cepis zivju pirkstiņus un apdedzinājis sev krūtis. Murgs kaut kāds.

Bet nu jau deviņus mēnešus nedzeru, un domāju, ka man šai dzīvei pietiks. Alkohola nelietošana ļoti sakārto ķermeni.

Nu, piemēram, man bija parādījies kaut kas līdzīgs alus vēderam – kad no sāna paskatījos uz sevi, man ne visai patika. Un, ja man daudzi tagad saka, ka esmu baigi notievējis, tad tā nav, es vienkārši vairs neesmu uzblīdis no alkohola. Lai arī es daudz vairāk pīpēju nekā agrāk un ēdu pat pirms gulētiešanas, tagad man ir daudz labāka pašsajūta, arī galva labāk strādā. Bet nav arī tā, ka tagad izdaru daudz vairāk – es neuzņemos pārāk daudz darbu, bet tos, kurus uzņemos, izdaru mierīgi, nesteidzīgi un ar baudu. Pārāk nenogurstu, tāpēc arī neprasās atslodzei atlaist bremzes un piedzerties.

Kad būs jāmirst, tad būs.

Katram ir savs laiks, kas šeit atvēlēts un tas jāizmanto pēc iespējas labāk. It kā jau visu laiku daru to, kas man patīk, bet varētu iet vēl tālāk un dziļāk. Mans tēvs ļoti uztraucās, ka es dzēru, arī mamma pārdzīvoja. Cik reižu tēvs nav mani vedis uz mājām un slēdzis iekšā dzīvoklī, lai es nekur neaizvandos un neturpinu dzert. Bet pirms pusotra mēneša tēvam konstatēja plaušu vēzi un viņš nomira. Un labi, ka savas dzīves pēdējos mēnešos viņš redzēja, ka dēls tomēr nav nodzēries un ar viņu viss kārtībā. Agrāk es ļoti reti palīdzēju vecākiem dārza darbos, bet tagad es tiem pievērsīšos. Jo man jāpalīdz mammai, un tas dārzs ir divdesmit kilometru no Rīgas – Cekulē.

Ja jāizvēlas, lai tikai kāds būtu blakus, tad man labāk patiktu būt vienam.

Man liekas, ka vecumdienās varētu būt tā, ka man nevienu negribēsies redzēt un dzirdēt. Bet es nezinu, kā dzīve iegrozīsies. Varbūt man gribēsies būt ar cilvēkiem, varbūt bez. Jo ir tādas lietas, kuras cilvēks var darīt tikai viens. Piemēram, lasīt grāmatas un rakstīt. Tu taču nevari koncentrēties uz rakstīšanu, ja tev telpā blakus atrodas kāds cilvēks, kurš tevi laiku pa laikam uzrunā vai klabina savus taustiņus turpat netālu. Tāpēc es maijā braukšu uz Ventspils Rakstnieku māju, kur mierīgi var rakstīt un rakties sevī. Man tās atmiņas un domas ir jāuzkasa no jauna. Kaut kā nevaru piespiesties, lai uzrakstītu otro grāmatu. Jo atpūsties un neko nedarīt arī gribas. Bet vajadzētu vēl kaut ko uzrakstīt.

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs