Rīga +15°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
-
stāsts – es protu pagaidīt
Ilze, 35 gadi:
«Man ir ārēji laimīga dzīve, ar vīru un trim bērniem. Ģimene man ir bijusi apzināta izvēle, tāpat kā lēmums nešķirties, kamēr bērni nebūs izauguši. Daudz ar to esmu strādājusi psihoterapijā, jo pati esmu augusi bez vecākiem, tādēļ diezgan ilgu laiku šaubījos par to, vai esmu piemērota ģimenes dzīvei. No vienas puses, manī ir iedzimtā vilkme pamest visu un doties tur, kur sirds sauc, bet, no otras, apzināts un neapstrīdams prāta lēmums, ka es darīšu visu, lai maniem bērniem būtu laimīga bērnība pilnā ģimenē. Tas, kur sauc sirds, ir ceļošana – mēnešiem ilga iedziļināšanās citās valstīs un kultūrās. Bet tagad es to nevaru, jo man ir ģimene. Vīram ir bail lidot, bērniem drīz sāksies skolas gaitas. Sarunās ar sevi esmu nonākusi līdz tam, ka pagaidām dzīvošu to dzīvi, kas man ir. Es pagaidīšu, pacietīšos un, kad bērni izaugs, tad ceļošu. Sanāk, ka tagad es dzīvoju pagaidu dzīvi.»
Kad bērnībā kaut ko ļoti gribējām, pieaugušie bieži teica – pagaidi! Spēja pagaidīt tiek uzskatīta pa svarīgu prasmi, kas jāapgūst jau agrīnā vecumā. Taču ir cilvēki, kas pārcenšas un paliek gaidīšanas režīmā visu dzīvi vai dzīves lielāko daļu. Daži no mums, dzīvojot pagaidu dzīvi, padara arī kādu uzteicamu darbiņu, piemēram, izaudzina bērnus vai uzbūvē māju. Tādējādi gaidīšana iegūst pievienoto vērtību vai kalpo kā atļaujas biļete. Kad būsim izdarījuši kaut ko pietiekami vērtīgu, simboliski būsim saņēmuši atļauju darīt to, ko patiešām vēlamies.
Gaidīšana savā ziņā ir diezgan ērta pozīcija, jo ļauj neuzņemties atbildību par notiekošo – kamēr gaidām, drīkstam nerīkoties. Šis nav stāsts par atbildības neuzņemšanos klasiskajā izpratnē, bet par dzīves sadalīšanu daļās, kādā no tām uzņemoties atbildību, piemēram, par bērnu audzināšanu, bet par vēlmi ceļot – ne.
Ansis Jurģis Stabingis uzsver, ka visbiežāk mēs uzņemamies atbildību par kādu ārēju ideju vai konceptu (piemēram, ideju par labu mammu), bet ne par dzīvi kopumā. Taču dzīve ir viss tas, kas notiek tagad, – gan mazie bērni, kas jāparūpē, gan vēlēšanās ceļot. Sadalot to daļās, dzīve tomēr netiek dzīvota pilnībā. Esot gaidīšanas režīmā, mēs nespējam pienācīgi novērtēt to, kas ir tagad, jo tas pēc definīcijas nav pietiekami labs. Īstais labums būs kaut kad vēlāk, bet dzīvei tagad piemīt kāds nopietns trūkums.
Elīna Pelčere uzskata, ka vēlme nedzīvot to dzīvi, kas notiek šeit un tagad, slēpjas bailēs. Vispirms, mēs ļoti stipri baidāmies kļūdīties. Lielai daļai no mums prātā ir iestādīta ideja par to, ka ir tikai viena iespēja, kuru nekādā gadījumā nedrīkst sabojāt. Taču vislielākās bailes ir būt godīgiem pret sevi, jo tad patiešām kaut kas būs jāiet un jāmaina, kaut kas jādara, lai labotu vai pārtrauktu nepatīkamo situāciju. Tomēr neviens nevar dot garantiju, ka labojot netiks pieļautas jaunas kļūdas. Nereti izmaiņas nes līdzi dažādas nepatīkamas apkārtējo cilvēku reakcijas un emocijas, ar kurām būs grūti tikt galā. Tādēļ visbiežāk tiek pieņemts lēmums pagaidīt un šobrīd nedarīt neko. Labāk palikt drošā nepatikā nekā nedrošā sākotnē.
Taču ir kāda problēma – mēs kļūdaini domājam, ka esam nemirstīgi. Ka nāve uz mani neattiecas. Tādēļ iestrēgstam pagaidu versijā un neatļaujamies dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies. Taču tad, kad nāves draudi ir reāli, cilvēki it kā pamostas un sāk dzīvot. Piemēram, diagnoze vēzis ir oficiāla ārsta atļauja darīt to, ko vēlamies, piemēram, strādāt mazāk un no mājām, fotografēt, šūt, dejot. Diagnozes dēļ arī apkārtējie kļūst saprotošāki, uzstājot, ka ir jāveseļojas, sevi jānoliek pirmajā vietā, jāsakārto prioritātes. Tas liek aizdomāties, ka varbūt tomēr ir iespējams dzīvot pa īstam, negaidot bīstamo diagnozi.
-
stāsts – dzīvei ir kārtīgi jāsagatavojas
Māris ir trīsdesmitgadīgs vīrietis ar pieprasītu specialitāti un labiem ienākumiem. Tomēr viņš nesteidzas ne, piemēram, iegādāties savu īpašumu, ne dibināt ģimeni. Mārim ir draudzene jau vairākus gadus, tomēr viņš nav pārliecināts, ka šīs attiecības ir īstās. Viss it kā ir labi, taču nav pārliecības, ka te ir tā vieta, kur viņam būtu jābūt. Kur tad ir tā vieta? Arī tas īsti nav skaidrs, vienkārši ir jāgaida, kad atnāks skaidrība, tikmēr var krietni labi dzīvot tā, kā ir. Fantazēt par labāku darbu un galvu reibinošām attiecībām, kas kādreiz noteikti būs. Māris piekrīt, ka dzīvo tādu kā savas dzīves pagaidu versiju. Raksta melnrakstu. Ir it kā gaidīšanas režīmā, veicot tikai ārēji kosmētiskas izmaiņas, bet nepieņemot nekādus būtiskus lēmumus. Tikmēr pagaidu dzīvē aizrit gads pēc gada, jo sena tautas gudrība vēsta, ka nav nekā pastāvīgāka par pagaidām.
Ansis Jurģis Stabingis uzsver, ka ir jāņem vērā kāds būtisks aspekts – mūsu izglītības sistēma balstās uz nepārtrauktu gatavošanos. Vispirms bērnu gatavo skolai, tad pārbaudes darbiem, eksāmeniem, nākamajai klasei. Kad skola ir pabeigta, ir jāgatavojas iestājeksāmeniem augstskolā, kas savukārt ir gatavošanās profesijai. Pirmos 20 gadus cilvēks gatavojas, pārsvarā saņemot informāciju, ka joprojām ir negatavs, ka īstā dzīve būs vēlāk. Tādējādi esam kļuvuši par ekspertiem gatavošanās jautājumā, bet dzīvot tā arī neesam iemācījušies. Tādēļ mums ir ārkārtīgi grūti noticēt, ka īstā dzīve jau notiek visu laiku, ka tai nav jāgatavojas un tas īsti nemaz nav iespējams. Var sagatavoties kādām konkrētām lietām, piemēram, grūtniecībai vai bērnu audzināšanai, var plānot un iztēloties, kā tas viss būs. Bet dzīve jau tikmēr notiek, un tā ir jādzīvo tieši šajā mirklī. Tas, kas notiek tagad, jau ir tā īstā un vienīgā iespējamā dzīve. Un ir vienalga, cik mums gadu, kurā klasē mūs pārcels vai kuru pārbaudes mēnesi strādājam jaunajā darbavietā. Citas dzīves mums nav, šī ir un paliek mūsu vienīgā dzīve, vienalga, kādā posmā šobrīd esam. Nav vērts nepārtraukti gatavoties un skatīties uz priekšu nākotnē, gaidot, kad būsim pietiekami daudz sapelnījuši, satikuši pareizo cilvēku, izaudzinājuši bērnus vai aizgājuši pensijā. Jo kādā brīdī, iespējams, būsim spiesti secināt, kā īstā dzīve jau ir aiz muguras, ka tā ir nodzīvota. Tādējādi no nākotnes ilūzijām pārcelsimies uz pagātnes atmiņām, joprojām nedzīvojot dzīvi, kas notiek tagad.
Elīna Pelčere stāsta, ka dzīves pagaidu versijā nereti dzīvojam tādēļ, ka īsti nemaz nezinām, ko gribam sasniegt, izdarīt, paveikt. Esam pieraduši, ka cits mums pateiks priekšā, sagatavos un parādīs. Liela daļa cilvēku dzīvo citu radītos konceptos, jo neviens nav pateicis, ka tā var arī nedarīt. Kad sākam par to domāt, rodas šaubas un nedrošība. Cilvēka instinkts ir saglabāt drošību, tāpēc mēs izlemjam nemainīt neko un palikt ilūzijās par kādu citu, daudz laimīgāku dzīvi kaut kad nākotnē. Kad pasaule sakārtosies pati, atnāks īstie cilvēki, sakritīs veiksmīgi apstākļi, uzradīsies pareizā valdība, tad gan mēs rīkosimies tā, kā gribam.
Vēl kāda aplama lieta, kas mums iemācīta, ir dzīves nodalīšana. Mēs mēdzam teikt – es un mana dzīve, it kā tās būtu divas dažādas lietas. Labprāt arī atdalām sevi no citiem, sakot, tā ir mana dzīve, dzīvo pats savējo un nelien manējā! Vai jautājot: ko tu tagad darīsi ar savu dzīvi? Taču nav tāda jēdziena, kā mana dzīve vai tava dzīve, ir dzīve kopumā. Kurš var pateikt, kurā vietā beidzas viena cilvēka dzīve un sākas cita dzīve? Tāpēc ir vērts sev regulāri atgādināt, ka nav iespējama dzīves pagaidu versija, sevis izlikšana ārpus dzīves vai savas dzīves izolēšana no citu dzīvēm. Kad to saprot, seko totāla pieņemšana – tas, kas tagad notiek, ir tieši tas īstais un pareizais, kam jābūt.
-
stāsts – īstā dzīve būs citā dimensijā
Andrejam drīz būs piecdesmit gadu, viņš iztiek ar pavisam nelielu iedzīvi un regulāri pārceļas no vienas lauku mājas uz citu, pieskatot un uzturot tās saimnieku prombūtnes laikā. Viņš ir jogas skolotājs un labprāt dalās savās zināšanās. Andrejam aug divi pusaugu dēli, kas dzīvo pie bijušās sievas. Andrejs uzskata, ka šī dzīve, kas mums dota uz konkrētās planētas, ir pagaidu pasākums. Nekam, ko šeit radām un kas mums pieder, nevajadzētu pieķerties. Jo materiālajām lietām, ieskaitot arī bērnus vai vecākus, nav nozīmes. Īstā nozīme ir mīlestībai, kas vispatiesākajā izpratnē būs sasniedzama tad, kad beidzot mums būs ļauts atstāt zemes dzīvi.
Šis ir vēl viens veids, kā nedzīvot dzīvi šeit un tagad, tikai attaisnojums tam ir no cēlo ideju plauktiņa. Vairākās reliģijās ir iekļauta doma par to, ka mēs visi šeit esam tikai pagaidu ceļinieki, īstā dzīve būs tad, kad zemes dzīve būs nodzīvota. Ansis Jurģis Stabingis šo konceptu skaidro šādi: «Ja par kaut ko domājam, ka tas ir pagaidu, tas nozīmē, ka ārpus tā ir kaut kas pastāvīgs un tas nav tas, kas notiek tagad. Tādējādi mēs apzināti nodalām labo un skaisto prom no sevis.» Dievs ir citur, šeit viņu nevar satikt. Īstā mīlestība būs tur augšā, uz zemes ir tikai cilvēku mīlestība, un tā nav perfekta, tai ir daudz slēptu defektu.
Sava daļa taisnības ir idejai par to, ka viss, ko šobrīd redzam, dzirdam un sajūtam, ir pārejošs. Ziedi šodien ir pilnā plaukumā, bet pēc nedēļas jau būs nobiruši. Tuvs cilvēks vakar sēdēja līdzās, bet šodien jau ir aizbraucis. Taču, lai arī viss ir pārejošs (budismā – nepastāvīgs, mainīgs) – tas nav pagaidu. Mainās konkrētas lietas – slimības, attiecības, nauda –, bet dzīve ir visu laiku, tā ir pastāvīga. Un cilvēka spēkos ir piedalīties tajā, kas ir, negaidot kaut ko vēlāk. Ja aplūkojam dzīvi no pārejošā vai mainīgā skatpunkta, tad patiesi ir būtiski nepieķerties lietām, notikumiem, cilvēkiem. Dzīvot, ļaujoties atnākt tam, kas vajadzīgs, un aiziet tam, kas jāatlaiž. Pieķeroties kaut kam konkrētam, mēs nepārtraukti baidāmies to zaudēt. Un, kad reiz tas notiek, dzīvojam atmiņās un sērās, neļaujoties dzīves ritējumam, cīnoties ar to vai esot ilūzijās par kaut ko labāku un īstāku.
Izeja no pagaidu dzīves labirinta ir pieņemšanā. Dzīve ir tāda, kāda ir, un tā tieši tāda ir vajadzīga. Ar visām pārdomām un šaubām, mētāšanos un sevis meklējumiem. Tas, kas ir, tam ir jābūt, ieskaitot to, ka šī dzīve gaužām nepatīk. Tā ir totāla pieņemšana un ļaušanās dzīves plūdumam. Totālā pieņemšana ir, piemēram, konstatēt – es gribu ceļot, bet sēžu mājās.
Domājot par pieņemšanu un ļaušanos dzīvei, pirmā prātā nāk līdzība par peldēšanu pa straumi. Taču par šo tēmu ir daudz pārpratumu. Mēs esam iemācīti, ka būšana mierā ir slinkošana, ka cilvēkam nepārtraukti ir jākustas, jāpieņem lēmumi un jārīkojas. Jo pa straumi peld tikai beigtas zivis. Tādēļ mēs pretojamies, iebilstam un nepārtraukti cīnāmies ar dzīvi, patērējot milzum daudz enerģijas. Ansis Jurģis Stabingis iesaka iztēloties citu līdzību par ļaušanos dzīvei, un tā ir dziedāšana korī. Ja dziedam korī, mēs nenosakām repertuāru, tur ir kordiriģents, koncertmeistars, kuri izdara izvēles mūsu vietā. Esot korī, mēs taču saprotam, ka spītēties, pretoties un dziedāt citu dziesmu īsti nav jēgas. Taču mēs nevaram arī peldēt pa straumi, atslābināties un vilkt līdzi aptuvenu meldiņu, jo tad koris vairs neskanēs. Mums ir jāpiedalās par visiem simts procentiem, jāievelk gaiss un ar pilnu atdevi jādzied dziesma, ko neesam izvēlējušies un kas varbūt īsti nemaz nepatīk. Jo fundamentāli mēs esam izvēlējušies būt šajā korī. Pretoties vai dziedāt pavirši, cerot, ka nākamā dziesma gan būs labāka, ir bezatbildīgi. Pieņemt dzīvi nenozīmē gulēt dīvānā un neko nedarīt, tas nozīmē pilnībā piedalīties tajā, kas notiek tagad.
Ieteikumi, kā pagaidu dzīvi pārvērst par īsto un labāko
- Vairākas reizes dienā jautāt sev – ja es jau tagad dzīvotu savu ideālo dzīvi, ko es tagad darītu? Kā es rīkotos šādā situācijā, kā risinātu šo problēmu?
- Izveidot sarakstu 20 lietas, ko es darītu, ja man nebūtu bail vai nebūtu nekādu ierobežojumu. Tad atlasīt pirmās trīs, ko sākt darīt jau tūlīt.
- Kad notiek baiļošanās par kļūdām vai iespējamiem zaudējumiem, uzzīmēt divus scenārijus. Kas ir sliktākais un kas labākais, kas varētu notikt? Pēc tam atrast atbildes uz jautājumiem. Kā es varētu tikt galā ar sliktāko scenāriju, un ko es iegūšu, tiecoties pretim labākajam?
- Uzrakstīt desmit versijas tam, kāpēc vēlamies iegūt vai sasniegt iecerēto. Piemēram, vēlos ilgstoši ceļot, lai: 1) iemācītos valodu; 2)… Tad radoši izdomāt kā pāris punktu no saraksta sasniegt citā ceļā. Tas palīdzēs atteikties no galējībām un ilūzijām, kā arī rosinās rīkoties uzreiz.
- Uzzīmēt dzīves laika līniju no dzimšanas brīža līdz šai dienai. Tad ieskicēt vēlamo dzīves ilgumu un to, kāds cilvēks vēlies būt dzīves nogalē. Pēc tam atbildēt uz jautājumu – vai tas, ko daru šodien, mani ved pretim tam, kāds vēlos būt? Ja ne, tad ko varu mainīt jau šodien?
- Izveidot savu Bucket list – 100 lietas, ko vēlos dzīvē izdarīt. Un šodien sākt ar pirmo.
Raksts publicēts žurnālā «Annas Psiholoģija» 2018. gada 4. numurā.
