Ginekoloģe Eva Barkāne: «Arī es pazīstu sāpes, tāpēc man vieglāk palīdzēt pacientēm»

Eva Barkāne ir ginekoloģe ar 27 gadu pieredzi, no tiem 18 gadus specializējusies ginekoloģiskajā endokrinoloģijā un neauglības ārstēšanā. Kā pati smejas – taisa bērniņus ar tabletītēm. Sertifikātu neauglības ārstēšanā viņa ieguvusi Varvikas Universitātē Lielbritānijā, mācījusies arī Itālijā, Austrijā, ASV. Ginekoloģisko endokrinoloģiju apguvusi Kornela Universitātē Ņujorkā.

Par vienu no dzīves lielākajām vērtībām uzskata spēju saglabāt sevī iekšējo bērnu – nezaudēt vēlmi izzināt, izpētīt, iepazīt lietu būtību un cēloņsakarības. Arī spēju ļauties.

Mamma diviem fantastiskiem bērniem – Kristai Annai un Jēkabam.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Atpūta

FOTO: Pierīgā atklāta krāšņa un maģiska ziemas pastaigu taka

Santa.lv

Personības

Vazdika pirmo reizi pasaka, kuru slavenu aktieri klusi mīlējusi: Katru salīdzināju ar viņu…

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Jūs atļaujaties būt pati?

– Tagad noteikti. Bet, ja paraugos uz savu dzīvi pagātnē, tā noteikti nav bijis vienmēr. Tas ir bijis smags ceļš – un ceļš pie sevis jebkuram ir vissarežģītākais.

– Kas ir mainījies?

– Manī vairs nav tādas bailes kā agrāk. Protams, ir eksistenciālas bailes – par saviem mīļajiem, par bērniem… Bet man vairs nav bail pazaudēt darbu, būt precētai, būt neprecētai, dzīvot šeit vai citur… Jo esmu pārliecinājusies, ka dzīvē viss ir plūstošs un viss ir atrisināms. Pasaulē ir tik daudz fantastisku iespēju iemācīties kaut ko jaunu, kaut ko izmēģināt, tāpēc es vairs nepieķeros ne lietām, ne cilvēkiem.

Man šķiet, mūsdienu sabiedrībā pārāk daudz kas jau no sākta gala tiek būvēts uz bailēm, materiālām lietām un sasniegumiem.

To redzu arī pēc savām pacientēm – ir darbs, pienākumi, steiga un nenormāla vēlme kontrolēt. Bet jāsaprot, ka viss ir plūstošs. Un arī manā vecumā tam jāļaujas.

– Tieši jūsu vecumā ļauties izaicinājumiem reizēm ir visgrūtāk.

– Ir divas lietas, par ko jātur rūpe, lai tas būtu vienkāršāk, – fiziskais un garīgais ķermenis. Mūsdienās sievietei ir jābūt fiziski veselai un konkurētspējīgai, tāpēc jādomā – ko tu ēd, kā tu kusties… Un tev ir jābūt arī emocionāli veselai, jo tādam cilvēkam ir vieglāk ielikt sevi jaunās dzīves vietās un situācijās. Man dzīvē vairākkārt bijušas situācijas, kad viss jāsāk no nulles, pazīstu arī izmisumu, ko palīdzu risināt savām pacientēm, – bērniņa zaudēšana, veselības problēmas, dažādas dzīves peripetijas, bet es pie tā nekavējos.

Diemžēl mainīt dzīvi mēs varam sākt no tās vietas, kur pašlaik atrodamies. Es pēdējos desmit gadus pa šo ceļu esmu gājusi ļoti intensīvi. Reizi gadā braucu uz Indiju, esmu ceļojusi pa Jeruzalemi, piedalījusies dažādās jogas grupās, klausījusies lektoros no visas pasaules.

– Tā jums bijusi tāda kā augšāmcelšanās pašai no sevis.

– Jā. Es vienmēr esmu bijusi citādāka – gan izskatā, gan domāšanā. Stāsts par neglīto pīlēnu – tas ir par mani. Sākot jau ar to, ka man viena auss piedzimstot bija lielāka par otru. Es bērnībā dziedāju korī, biju soliste, un vienmēr, kad dziedāju, mana lielā auss bija izlīdusi no matiem sarkana kā luksofors. Vēlāk uzzināju, ka arī manam pusbrālim tā ir, un, izrādās, tētim bija tāds gēns. Bērnībā man nebija arī uzacu, bija plāni, plāni matiņi, biju vislielākā klasē. Un vēl es biju pilnīgi kosmiska – varēju nostāties klases priekšā un stundām runāt par kosmosu. Man vienmēr ir interesējis, kas ir aiz horizonta.

– Interesanti – no kosmosa līdz medicīnai…

– To, ka būšu ārste, esmu zinājusi vienmēr. Kopš sevi atceros, esmu ārstējusi visus pēc kārtas. Man ārkārtīgi patīk medicīnas īstums – sataustīt, sasmaržot – manī darbojas visas maņas!

Reizēm sarunājoties ar cilvēkiem, kas mācās 12. klasē un nezina, par ko vēlas kļūt, es nesaprotu – kā tas tā var būt?!

Manā apziņā vienmēr bija skaidrs, kas es būšu, man nebija nekādu šaubu. Man drīzāk bija pārdomas, kuru medicīnas sfēru izvēlēties. Šķita, ka sievietes es ļoti labi jūtu, bet tajā pašā laikā domāju: kā – turpmāk visu dzīvi būs jākomunicē tikai ar sievietēm?! (Smejas.)

– Atliek tikai skaļi par kaut ko pašausmināties, un tas notiek ar tevi.

– Jā, tagad ik pa brīdim domāju – lūk, tā ir karma.

Bet man ļoti patīk mans darbs. Medicīnā esmu izgājusi cauri pilnīgi visiem etapiem, jau piecpadsmit gadu vecumā sākot strādāt par sanitāri. Es mīlu vārdu process – būt procesā. To stāstu arī savām pacientēm – ka dzīvē patiesībā nekam nav ne sākuma, ne beigu, tu visu laiku esi procesā, kustībā.

– Arī iemīlēt hormonu rēbusus jums lika nopietns trieciens pašas dzīvē.

– Deviņdesmito gadu beigās saslimu ar tuberkulozi. Tolaik strādāju Kuldīgas slimnīcā, biju nostrādājusi profesijā jau piecus gadus, un likās, ka nu es visu protu, varu strādāt patstāvīgi. Un vienā dienā sabruka pilnīgi viss, ko biju cēlusi.

Tobrīd slimnīcā bija daudz tuberkulozes pacientu, man laikam bija pārslodze, tāpēc saslimu… Vienudien sāku just, ka trūkst elpa – nekādu citu simptomu. Uztaisīju plaušu rentgenu, jo kolēģiem bija aizdomas par plaušu karsoni, bet plaušās jau bija tuberkuloma – liels bumbulis, slimības perēklis. Gadu ārstējos Sauriešos. Bet manī vienmēr bijis trakums – nepagāja ne divi mēneši, kad izdomāju, kā es to laiku varētu pavadīt lietderīgi. Sākumā iestājos homeopātijas kursos – sertifikātu beigās nenokārtoju, bet man bija svarīgi pašai sev saprast, kā homeopātija strādā. Tas man tagad noder arī praksē: zinu, kuros mirkļos to var ieteikt un kuros jāpasaka – aizmirsti.

Sapratu, ka homeopātijā man īsti nav, kur ieskrieties, tāpēc pievērsos endokrinoloģijai, hormoniem.

Tolaik vēl nemācēju angļu valodu, bet visa literatūra bija tikai angliski, tāpēc pati gāju angļu valodas kursos. Visu brīvo laiku pavadīju lasot un mācoties. Latvijā ginekoloģisko endokrinoloģiju nemāca, visas studijas notiek tikai ārzemēs, tāpēc nemitīgi meklēju, kur aizbraukt, ko pamācīties. Tas ir stāsts arī par prioritātēm – par nopelnīto naudu var nopirkt ledusskapi vai televizoru, bet to var ieguldīt arī izglītībā.

Runājot par manu slimību, – domāju, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Acīmredzot kāds tur augšā zināja, ka es būšu labāka ginekoloģe endokrinoloģe, ka man labāk padosies palīdzēt sievietēm ieplānot bērniņus, nevis operēt un pieņemt dzemdības, ar ko es nodarbojos karjeras sākumā. Ja es nebūtu saslimusi, diez vai pati būtu šādu lēmumu pieņēmusi.

– Papildus visam jūs vēl pabeidzāt arī biznesa studijas.

– Jā, par medicīnu tobrīd nebija nekā tāda, ko pamācīties, tāpēc domāju – pamācīšos arī Starptautiskajā biznesa skolā. Bet diplomdarbu aizstāvēju par medicīnu, par prakses izveidošanu. Arī tas man noder – man patīk organizēt pasākumus, esmu organizējusi daudz kongresus un konferences.

Tikai tagad saprotu, kāpēc visu dzīvi esmu tā rāvusies uz visām pusēm – esmu vēlējusies sabalansēt sevī visas inteliģences. Sabiedrībā visu laiku runā par IQ – par prāta inteliģenci. Bet ir vēl arī emocionālā inteliģence, ir garīgā inteliģence un ķermeņa inteliģence. Mana dvēsele ir bijusi pietiekami gudra, lai visu to apvienotu, piepildītu. To nesen savā lekcijā stāstīja arī Juris Rubenis.

– Vispār nācu pie jums ar domu apsveikt – lasīju, ka Latvijā esot labi valsts apmaksātās mākslīgās apaugļošanas cipari. Tas daļēji ir arī jūsu nopelns.

– Jā, rezultāti ir labi. Kopš 2012. gada novembra, kad valsts pāriem līdz 37 gadu vecumam ieskaitot sāka apmaksāt mākslīgās apaugļošanas procedūras, Latvijā katru gadu piedzimst aptuveni 200–300 mazuļi. Bet jāsaprot, ka valsts programma nav vienīgais – ir arī cilvēki, kas dara to par savu naudu, tāpēc kopējais cipars varētu būt lielāks. Ļoti labi rezultāti klīnikā Embrions, kur strādāju es, ir pāriem vecumā no 24 līdz 30 gadiem. Bet mūsu vecākajai pacientei ir 46 gadi.

Valsts programmā pie mums septiņas procedūras no desmit ir ar pozitīvu rezultātu. Tie ir super rādītāji!

– Pastāstiet, kuri ir tipiskākie iemesli, kas liedz pie bērniņa tikt pašu spēkiem.

– Dažādi. Vadošā problēma ir ovulācijas traucējumi – tā dēvētais policistisku olnīcu sindroms. Ļoti bieži tas kombinējas arī ar spermoģenēzes jeb spermatozoīdu attīstības traucējumiem vīriešiem. Ir arī daudz endometriozes, ir meitenes pēc olnīcu operācijām, arī olvadu caurlaidības problēmas… Bet mana mīļākā tēma pašlaik ir imunoloģiskā neauglība, ar ko mēs, Embrionā, vienīgie nodarbojamies.

– Ko tas nozīmē?

– Tie ir tie gadījumi, kad pāris nevar tikt pie bērniņa, bet, izmeklējot gan sievieti, gan vīrieti, neko nevar atrast – viss kārtībā.

Ideja imunoloģiskajai neauglībai ir tāda – mūsu organisma aizsargšūnas, kas sargā mūs no vīrusiem, infekcijām, nogalina svešos, darbojas pret grūtniecības iestāšanos. Tipisks ir stāsts par vairogdziedzeri – tas mūsdienu ikdienā saņem milzīgu starojumu no datoriem, telefoniem, visvisādām ierīcēm. Šis starojums vairogdziedzeri visu laiku kairina, viņš nabadziņš nesaprot, kas notiek, un visu laiku ir gatavs cīnīties, tāpēc pastiprināti izstrādā antivielas pats pret sevi – medicīniski to sauc par autoimūno tireoidītu. Tā šīs antivielas ceļo pa asinīm un var darboties kā agresors, un ietekmēt arī reproduktīvo funkciju, atgrūžot, viņaprāt, svešo.

– Un kādi ir risinājumi, lai bērniņš tomēr sanāktu?

– Tas pašlaik ir mans lielākais izaicinājums, un risinājumi ir dažādi. Viens no tiem – intralipīdu sistēmas. Ir arī dažādas medikamentu shēmas, kā regulēt, padarīt mazāk aktīvu imūnsistēmu, nenomācot tās darbību pavisam. Tas jādara uz to brīdi, kamēr notiek apaugļošana un kamēr embrijs ieligzdojas dzemdē. Aptuveni pēc diviem mēnešiem, kad bērniņa funkcijas pārņem placenta, tālāk viss notiek pats no sevis. Tas ir izaicinoši, interesanti un sniedz ārkārtīgu gandarījumu.

Manā praksē ir meitenes, kas dzemdē bērniņu pat pēc neiznēsātām septiņām grūtniecībām. Ja nesanāk, protams, ir skumīgi.

Interesanta tēma ir arī sekundāra grūtniecības neiznēsāšana – kad viens bērniņš jau ir, bet nākamais nesanāk, grūtniecība pārtrūkst. Arī tur ir daudz faktoru… Piemēram, jaunākais, ko zinātnieki ir izpētījuši – ja pirmais bērniņš ir puika, tad sievietē paliek Y hromosomu nospiedumi un citas augļa cilmes šūnas, kas cirkulē sievietes organismā vismaz divdesmit piecus gadus.

Savukārt, kad sievietes dzemdē ieligzdojas nākamais embrijs, Y hromosoma darbojas kā agresors. Savā ziņā to var skaidrot tā, ka pirmais auglis vēl ilgu laiku pēc piedzimšanas cīnās par savām tiesībām būt vienīgajam. Iedomājies, cik daba interesanta! Arī dažādas autoimūnas saslimšanas, piemēram, psoriāze, var radīt antivielas, un, ja slimības saasinājums sakrīt ar grūtniecību, tad tas var izjaukt procesu. Ļoti sarežģīti un niansēti.

– Jūs minējāt, ka mūsdienu kontrolējošā sieviete reizēm grib palikt stāvoklī kā pēc pulksteņa, tāpēc šķendējas, ja nesanāk gluži ar pirmo reizi. Bet tieši tāda iespringšana reizēm šūnu līmenī noraujot stopkrānu.

– Tā ir, un te mēs atgriežamies pie bailēm, par ko runājām sākumā. Paskaidrošu, kāda tam saistība… Abu vecāku dzimumšūnas – olšūna un spermatozoīds – nes sevī informāciju, kas ietekmē pirmo ģenētisko šūnu dalīšanos. Ja vecāki dzīvo stresa hormonu vadīti un kultivē sevī izdzīvošanas enerģiju – viņos ir bailes, neziņa, neticība, izmisums, finansiālas problēmas –, tad bērniņš jau tiek ieprogrammēts tādiem apstākļiem.

Un ļoti bieži tāpēc arī mazulis nepiesakās, jo vecāku šūnas ir "uzvilktas", stresā, tāpēc organisms labāk nolemj nogaidīt – lai mamma nomierinās.

Tas pats ir ar gaidību laiku. Visu grūtniecību mazulis mammas vēderā pielāgojas dzīvei ārpusē, bet, ja topošā mamma dzīvo stresā, lasa forumus par citu negatīvo pieredzi, sliktiem ārstiem un dzemdību nodaļām, tad nav jābrīnās, ka to visu viņa arī piedzīvo.

Ir tāds teiciens – kas ieņemts mīlestība, tas dzīvo mīlestībā. Mīlestība, uzticēšanās un miers nes pavisam citu enerģijas lādiņu mūsu organisma šūnām. Šūnas ir spēcīgākas un dzīvotspējīgākas. Ja sieviete ir mierīga un izbauda grūtniecību kā normālu sievietes dzīves sastāvdaļu, tad arī dzemdības ir vieglākas un mazulis – mierīgāks. Es, protams, runāju vispārināti, saprotams, ka dzīvē situācijas ir dažādas.

– Bet kad vajadzētu sāk uztraukties, ja nesanāk tikt pie bērniņa?

– Par izmeklēšanos varētu sākt domāt tie pāri, kam bērniņš nav pieteicies vairāk nekā gada laikā kopš cenšanās sākuma. Bet būtisks faktors te ir arī sievietes vecums – ja sievietei ir no 35 līdz 40 gadiem, lietderīgi sākt meklēt cēloni tam, kāpēc nesanāk palikt stāvoklī, jau pēc pusgada. Ja sievietei ir virs 40 gadiem – lai taupītu laiku, jau pirms mēģinājumiem palikt stāvoklī ieteiktu pārbaudīties. Tāpat arī, ja ir neregulāras mēnešreizes, mazā iegurņa iekaisuma slimības un endometrioze.

Iespringt nevajag, tāpēc, tikko sākot plānot mazuli, neiesaku taisīt ovulācijas testus un skaitīt auglīgās dienas, bet vienkārši ļauties, jo ar visādām auglības veicināšanas metodēm bieži vien var panākt tieši pretēju efektu. Jo ir nemitīgs stress.

Galvenais būtībā ir neievilkt situāciju līdz brīdim, kad olšūna ir vecāka par trīsdesmit pieciem gadiem – līdz tam laikam vajadzētu ieplānot vismaz pirmo bērniņu. Kāpēc? Olšūna sievietes organismā ir vienīgā šūna, kas piedzimst kopā ar meiteni, un tai ir tieši tikpat gadu, cik sievietei. Kad meitenīte ir mammai vēderā, viņai izveidojas vairāki miljoni olšūnu, bet tajā brīdī, kad bērniņš dzimst, olšūnas samazinājušās līdz vienam miljonam. Savukārt no gada līdz divpadsmit gadu vecumam, kad vidēji sākas mēnešreizes, palikuši vairs tikai 300 tūkstoši olšūnu. Un arī tās ik pa laikam atmirst. Dzīves laikā sieviete no savām olšūnām iztērē labi ja piecsimt jeb mazāk par vienu procentu. Viens olšūnas cikls ilgst aptuveni trīssimt dienas – tas nozīmē, ka tā olšūna, kas šomēnes izšķilsies, lai apaugļotos, ir veidojusies pirms trīssimt dienām. Tāpēc nekad nevar īsti saprast, kas ko ir ietekmējis, kas kam ir bijis par iemeslu.

– Tātad beigt smēķēt un sākt veselīgi ēst mēnesi pirms iegribas palikt stāvoklī nav jēgas.

– Precīzi.

Citādi ir ar vīriešiem – spermatozoīdu dzīves ilgums ir septiņdesmit divas dienas. Bet arī vienīgais praktiskais ieteikums, ko var dot vīriešiem, – kādu laiku pirms tam, kad gribas piestrādāt pie bērniņa, nekarsēties, neiet pirtī, jo karstums spermatozoīdiem nepatīk. Citu būtisku ieteikumu nav, vienkārši normāli jādzīvo.

Vēl runājot par sievietēm… Skaidrs, ka vecumam mūsdienās ir pazudušas robežas un mūsdienu septiņdesmit ir jaunie piecdesmit, mēs jūtamies jaunas, skaistas un veselas, tāpēc atliekam arī bērniņus. Bet vienmēr jāatceras, ka olšūna ir tieši tikpat veca, cik sieviete – daba atkal ir pret sievieti. (Smejas.) Tāpēc, ja ļoti negribas vēl dzemdēt, var iesaldēt olšūnas nākotnei. Nupat jau tas kļūst populāri arī Latvijā, pie mums ir ļoti labas tehnoloģijas, lai to izdarītu, un pirmie saldēto olšūnu mazuļi jau sāk dzimt.

– Kādus jaunākos pētījumus un atklājumus par sievietes veselību un hormoniem Jūs uzzinājāt 18. Pasaules ginekoloģiskās endokrinoloģijas kongresā Florencē?

– Neskatoties uz to, ka vecumam nav robežu, menopauze kļūst jaunāka, tā sākas agrāk. Vidējais menopauzes vecums agrāk bija piecdesmit divi gadi, bet tagad ir pētījumi, kas rāda, ka tas notiek jau četrdesmit deviņos ar pusi gados.

– Kas tam varētu būt par iemeslu?

– Galvenais – mēs neēdam taukus, bet labās taukskābes vajadzīgas, lai veidotos sievišķie hormoni estrogēni. Arī par daudz sportojam.

Jā, tas ir labi un veselīgi, bet sieviete nevar sastāvēt tikai no muskuļiem, sievietei bišķiņ jābūt arī taukiem, jo tie ir viens no endokrīnajiem dziedzeriem, un tie sarunājas ar hipofīzi, olnīcām…

Starp citu – arī grūtniecības ieņemšana, iznēsāšana un laktācija prasa no sievietes 400 tūkstošus kaloriju, ko nevar uzņemt vienā dienā. Jau no dabas paredzēts, ka sievietei drusciņ jābūt taukiem. Tāpēc nevajag svērt katru gramu, ko apēdam, vajag vienkārši ievērot mērenību.

– Zinu, ka lieta, kas jūs pēdējā laikā stipri aizkaitinājusi, ir tas, ka valdība ierosina likumu, kas liegtu nedzemdējušām sievietēm kļūt par olšūnu donorēm – ziedot savu olšūnu, lai kāda cita varētu kļūt par mammu.

– Jā, man ir ļoti žēl, ka šādu likumu grib pieņemt. Šo gadu laikā, ko strādāju šajā nozarē, zinu ļoti daudz privātu stāstu, mums ar šīm sievietēm – gan tām, kas ziedo olšūnas, gan tām, kas nevar tikt pie bērniņa, – izveidojušās īpašas attiecības. Es zinu, kādu cerību šī iespēja var dot, tāpēc nespēju iedomāties, kas notiku, ja donoru programmas tiktu atņemtas.

Tie pāri, kuriem piedzimuši bērniņi pēc daudzu gadu centieniem… (Balsī aizkustinājums.) Manā praksē bija pāris, kuram bērniņi nepieteicās septiņpadsmit gadu, jo sievietei bija dažādas veselības problēmas. Bet, pateicoties donoru olšūnām, piedzima puisītis un meitiņa. Tās ir vārdiem neaprakstāmas emocijas, cik viņi bija laimīgi!

– Atvainojiet pa tiešo jautājumu, bet vai tas drusciņ nav tā kā piedzemdēt svešu bērnu?

– Jā, tā varētu šķist, bet esmu šīs lietas izpētījusi arī no ezoteriskā un gēnu viedokļa.

Agrāk tiešām uzskatīja, ka visa pamatā ir gēni. Bet tagad pierādīts, ka ir tikai viens procents gēnu, ko nevar mainīt, bet deviņdesmit deviņi procenti ir maināmi. To pēta epiģenētika – zinātne par to, kā vide ietekmē gēnu darbību, un tā ir vēl viena mana šī brīža lielā aizraušanās. Šajā kontekstā tas nozīmē to, ka mamma, deviņus mēnešus nēsājot sevī no donora šūnām radītu bērniņu, caurstrāvo viņu ar savu enerģētiku, ar savu hormonu plūsmu, jūtām, emocijām, mīlestību… Tādā veidā sieviete šo bērniņu padara par savu. Pārim, par ko nupat stāstīju, abi bērniņi bija pilnīgas mammas kopijas!

– Tas izklausās fantastiski!

– Jā. Un par to es no sirds mīlu savu darbu.