Sargeņģelis tūkstošiem Latvijas bērnu, bet vispirms – mamma saviem četriem. Saruna ar Lieni Dambiņu

Nedzīvot tikai sev

«Mums ģimenē ir tradīcija ik pa pāris gadiem visiem kopā nofotografēties. Veidoju ģimenes fotoarhīvu, redzu, kā izaug bērni, mūsu ģimene kļūst kuplāka, manī krājas jauna pieredze un emocijas, un tās ir ļoti skaistas un aizkustinošas atmiņas, kad tinu atpakaļ to, kas manā dzīvē noticis, » saka Liene.

Atceroties kādus notikumus, Lienei bieži saviļņojumā aizlūst balss un acis kļūst miklas. Viņa tiek dēvēta par bērnu sargeņģeli, par bērnu aizbildni, saņēmusi neskaitāmas pateicības no izmisušiem vecākiem, kad Liene ar saviem kolēģiem palīdzējuši glābt smagi slimus bērnus, atraduši risinājumu grūtībās nonākušu pusaudžu dzīves pagriezienam. Par darbu sabiedrības un sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā Liene Dambiņa ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmusi Eiropas Pilsoņa balvu. Par augstajām atzinībām Liene nerunā, viņa stāsta par bērniem, kuriem vajadzīga palīdzība, un ir gandarīta, ka viņai ir iespēja palīdzēt.

«Man būtu liels diskomforts dzīvot tikai sev, savam priekam. Es to nespētu. Mēs katrs dzīvē meklējam jēgu, un darbs, ko es daru, ir ārkārtīgi jēdzīgs.

Tā sajūta, ka es varu kādā ļoti smagā brīdī cilvēkiem palīdzēt, ir ļoti spēcinoša.

Privilēģija ir tas vārds, kuru visprecīzāk attiecinu uz to, ko es daru. Mani ārkārtīgi aizkustina labi vārdi, kas nākuši no sirds, un esmu ļoti lutināta ar sirsnību un labestību. Tā mani ieskauj visu dzīvi. Esmu ļoti pateicīga savai ģimenei, kas mani atbalsta. Vīram, bērniem, saviem tuvajiem cilvēkiem.» Lienei un viņas vīram, uzņēmējam Vilim Dambiņam, ir trīs lieliski dēli – Gustavs, Leo un Kārlis, un visu mīlulīte – mazā māsiņa Džemma.

«Es ļoti gribēju savu ģimeni, un tā man agri arī izveidojās. Nebija gan tā, ka mēs ar vīru jau sākumā izdomājām, ka mums būs četri bērni. Es vienmēr visās izpausmēs esmu bijusi ļoti apzinīga. Kad piedzima Gustavs, kļuvu pārmēru apzinīga un perfekta mamma, bet tas nebija viegls laiks. Vēlāk esam smējušies, ka Gustavs izdarīja visu, lai paliktu vienīgais bērns ģimenē. Līdz trīsarpus gadiem negulēja, raudāja caurām naktīm. Mēs ar vīru nēsājām Gustavu uz rokām, bijām pārguruši līdz izmisumam.

Izvadājām viņu pie visiem iespējamiem ārstiem, kuri visi kā viens teica, ka bērnam viss ir labi un vienā dienā viņš pārstās raudāt, un tā tas tiešām notika.

Tajā laikā, kad Gustavs vēl briesmīgi raudāja, es sāku gaidīt otro bērnu, un tas bija pilnīgi pret pašsaglabāšanās instinktu. Kaut kas pretējs tam, kā vajadzētu, lai padomātu par sevi, bet man ļoti gribējās vēl kādu bērnu. Attiecībās, ko māte veido ar mazo cilvēku, ir kaut kas tik skaists, ka gribas to baudīt. Lai cik reizēm emocionāli un fiziski grūti ir ar mazu bērnu, lai kāds pārbaudījums tas būtu vecāku savstarpējām attiecībām, mātes attiecības ar bērnu ir neaptverams brīnums.

Leo bija mīļumiņš, lai gan arī viņš sākumā naktīs negulēja, bet ātrāk pārstāja raudāt, agri sāka runāt. Vēl pēc trim gadiem piedzima Kārlis. Emocionāls, impulsīvs, ar karstu, strauju raksturu, bet tagad mierīgāku cilvēku par viņu grūti atrast. Ilgus gadus Kārlis mums ģimenē bija jaunākais. Mēs ar vīru domājām, ka vairāk bērnu mums nevajag. Puikas auga, un es sāku kļūt nemierīga. (Smejas.) Iekšējā sajūta, ka gribas vēl vienu bērniņu, bija jau ilgi.

Apzinājos, ka man ir 38 gadi un pēdējais brīdis, lai izšķirtos – ja ne tagad, tad šī doma jāatmet.