Sava kvēlākā fane, nevis bargākā kritiķe. Personiskais manifests jaunajam gadam

Katru gadu janvārī gluži kā pēc pulksteņa nevilšus piedzīvojam masveida identitātes krīzi. Jauni plānotāji, jauni ieradumi, jauni ķermeņi un jauni rīti, kas sākas 5.30 ar siltu citronūdeni, rakstot rituālu dienasgrāmatu. 

Gada pirmajā nedēļā, kā ierasts, draudzenes, ierindas influenceres un fitnesa zīmolu sponsorētas slavenības bazūnē, ka laiks izgudrot sevi no jauna. Taču nepaiet ne pāris nedēļu, kad puse šo apņēmīgo sieviešu klusītiņām pazūd no sporta zāles un slepus ēd jaunā es iepriekš demonizēto kūciņu.

Mērķiem kā tādiem nav ne vainas, un tiekties uz izaugsmi ir veselīgi. Taču (ne)izdarītā nožēla, sevis vētīšana un pārdefinēšana jauna gada sākumā kļuvusi gandrīz par mūsdienu reliģiju, it kā iepriekšējā sevis versija būtu problēma, kas jārisina. Apņemšanos sākt jaunu dzīvi nereti caurvij ne tikai vēlme attīstīties, bet arī nospiedoša apziņa, ka neesi gana laba savā esošajā versijā. 

Kļūdas ir dzīves sastāvdaļa, nevis pierādījums tam, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā.

Kā būtu, ja šoreiz visradikālākā rīcība būtu apņemties jauno gadu sākt bez paškritikas? Ja nu īstā transformācija sākas nevis ar paštaisnu disciplīnu un spīdzinošu apņemšanos īstenot svēto rīta vai visas dzīves rutīnu, bet vienkāršu laipnību un iejūtību pret sevi? Ja nu sāls ir nevis jaunā tevī, bet kļūšanā par sevi?