Arī es jaunībā nonācu sektā… Psiholoģes Marijas Ābeltiņas sāpīgās un gaišās dzīves mācības

– Pēdējie gadi vairākumam nav bijuši viegli. Tu lasi lekcijas un veido meistarklases, kā izvairīties no izdegšanas, vadīt stresu, pārvarēt bailes, vairot savu labbūtību, dzīvojot neskaidras nākotnes apstākļos. Kāpēc tev bija svarīgi tajā iedziļināties?
– Viens ir psihologa darbā novērotais, ka šī tēma cilvēkiem rada grūtības. Otrs – manis pašas pieredze. Piemēram, izdegšanu esmu piedzīvojusi vairākkārt, un vēl samērā nesen, kad rakstīju doktora darbu, manis pašas izaicinājums bija neizdegt. Arī es pazīstu iekšējos dialogus, kas cilvēku nereti noved līdz izsīkumam. Arī man bija sevi jābremzē, lai neizvirzītu sev neadekvātas prasības. Kādā brīdī sapratu, ka ir jāpaņem studiju pauze, bet tas nebija vienkārši. Jo mana iekšējā balss teica: «Marij, ir jāsarauj, tev ir jāvar!» Togad Latvijas Universitāte svinēja simtgadi, un mans iekšējais pieprasītājs iztēlojās, cik skaisti būtu, ja tieši šajā gadā iegūtu grādu. Es saņemtu diplomu, un citi teiktu: re, te ir mūsu simtgades absolvente! Studijas pabeidzu pēc dažiem gadiem un, pateicoties tam, ka sevi nedzinu, biju ne tikai uz priecīga viļņa, bet arī spēka pilna, lai par šo tēmu uzrakstītu arī grāmatu. 

Galvenā doma, ko sektā mums potēja, – pateicoties īpašām zināšanām, mēs kļūsim par perfektiem cilvēkiem.

– Ar kādām tēmām tev vēl ir bijis jāstrādā?
– Man ir labi attīstīta problēmu risināšanas daļa, kas ir svarīga pieaugušam cilvēkam, bet daudz mazāk – līdzjūtība pret sevi. Kad raugos pagātnē, redzu, ka man tuvie cilvēki ne tik daudz kritizēja mani, kā šaustīja paši sevi.