Lielākās uzvaras nav tiesas zālē

Kā sākās Jūsu profesionālais ceļš?

Jau 9. klasē skaidri sapratu, ka vēlos dzīvi saistīt ar sfēru, kurā varu aizstāvēt cilvēkus. Kopā ar draudzeni devāmies uz Latvijas Policijas akadēmijas atvērto durvju dienu ar dedzīgu vēlmi kļūt par policistēm, taču bijām nedaudz vīlušās, uzzinot, ka tur uzņem tikai pēc vidusskolas. No savas idejas neatteicos – uzreiz pēc vidusskolas 1995. gadā veiksmīgi iestājos Latvijas policijas akadēmijā. Bija jākārto gan fiziskie normatīvi, eksāmens Latvijas vēsturē, kā arī latviešu un krievu valoda (toreiz tas vēl bija obligāti). Mācību laikā klāt vēl apguvu arī juridisko angļu un juridisko krievu valodu.

Vai ir nācies sevi pierādīt darba vietās?

Protams. Pirmais pārbaudījums bija izmeklētāja darbs. Ap 80% izmeklētāju tolaik bija krievvalodīgie, kuri strādāja ar veco, padomju laika metodiku. Man “zaļai”, tikko studijas pabeigušai meitenei – nācās pierādīt, ka es māku strādāt un vēlos 90. gadu metodes atstāt pagātnē. Pat divtūkstošo gadu sākumā šīs skarbās metodes vēl varēja sajust ikdienas darbā. Filma «Tumšzilais Evaņģēlijs» ļoti precīzi ataino, kā mēs toreiz strādājām – man nācās sevi pierādīt tieši tāpat kā filmas galvenajam varonim.

Ko jauniņajai izmeklētājai vispār uzticēja darīt?

Sākumā darīju darbus, kuriem neviens cits nevēlējās ķerties klāt – kārtoju lietas arhīvā. Brīžiem izdevās šķirstīt veco lietu materiālus, īpašu uzmanību pievērsu notikuma vietas apskatei. Šobrīd tādas neviens neraksta. Toreiz notikuma vietas apskates protokolus lasīju kā grāmatu, kurā viss aprakstīts tik detalizēti, ka, aizverot acis, bija iespēja iztēloties notikuma vietu – kurā vietā istabā stāv krēsls, pie kuras sienas karājas glezna. Es pati centos rakstīt maksimāli detalizēti, par to mani vēlāk slavēja gan pieredzējuši kolēģi, gan uzraugošie prokurori.

Pakāpeniski dienestā pierādīju savu profesionalitāti, zināšanas un spēju uzņemties atbildību. Tāpēc, būdama tikai 28 gadus veca, tiku iecelta par Kārtības policijas nodaļas priekšnieci. Manā pakļautībā strādāja aptuveni 30 darbinieki, pārsvarā vīrieši, no kuriem daudzi bija par mani ievērojami vecāki un ar lielāku dienesta stāžu.

Kā vecāku vīriešu kolektīva uztvēra tik jaunu priekšnieci?

Sākumā nebija viegli. Jutu, ka daudzi mani padotie- pieredzējuši un par mani ievērojami vecāki vīrieši – nespēj nopietni uztvert 28 gadus vecu sievieti priekšnieces amatā. Viņi neticēja, ka spēšu vadīt kolektīvu un uzraudzīt viņu darbu. Viņu cieņu neieguvu uzreiz, tā bija jāizcīna ar ikdienas darbu, konsekvenci un daudzām sarunām.

Liels paraugs man bija mana pirmā priekšniece Larisa Rakicka. Viņa bija prasīga un stingra, taču vienlaikus ārkārtīgi godprātīga un taisnīga. Tieši no viņas pārņēmu principu, kas mani pavada joprojām – būt stingrai, bet taisnīgai. Ja dežūra ilgst 24 stundas (tajā laikā), tad tās laikā ir jāstrādā ar pilnu atdevi. Darbu nedrīkst pamest pusratā, pat ja darba laiks ir beidzies, bet tu vēl atrodies notikuma vietā, iesāktais ir jāpabeidz.

Atceros kādu tumšu oktobra vai novembra vakaru. Braucu mājās pie automašīnas stūres un raudāju, domājot: «Kāpēc man tas viss ir vajadzīgs?» Bija brīži, kad šķita, ka vairs nepietiek spēka. Tomēr es izturēju.

Šodien uz to laiku skatos ar gandarījumu. Ar daudziem no saviem toreizējiem padotajiem man joprojām ir ļoti labas attiecības. Esmu viņus satikusi arī pēc daudziem gadiem, un viens no viņiem vēlāk pat kļuva par manu klientu. Tas man ir apliecinājums, ka cieņa, kas tika izcīnīta ar darbu un godprātīgu attieksmi, ir saglabājusies arī pēc dienesta gaitām.

Kāpēc pieņēmāt lēmumu pamest dienestu?

Kad devos bērna kopšanas atvaļinājumā pēc otrās meitas piedzimšanas, sapratu, ka Valsts policijā esmu sasniegusi to, ko vēlējos. Šis darbs man bija devis nenovērtējamu pieredzi, taču jutu, ka ir pienācis laiks profesionāli augt un izmēģināt spēkus jaunā jomā.

Pieņēmu lēmumu pievienoties Valsts ieņēmumu dienestam, kur sāku strādāt par galveno juristi vienā no nodaļām. Piecu gadu laikā ieguvu plašu un daudzpusīgu pieredzi valsts pārvaldē, kas būtiski nostiprināja manas juridiskās zināšanas un profesionālās prasmes. Pēc tam nolēmu spert nākamo soli savā karjerā un izmēģināt spēkus advokatūrā.

Advokāta eksāmens nav no vieglajiem. Kā Jums gāja?

Paralēli darbam ārkārtīgi daudz mācījos. Kaut gan man bija liela pieredze gan kā izmeklētājai, gan vadot policijas nodaļu, gan strādājot Valsts ieņēmumu dienestā, satraukums pirms eksāmena bija neizsakāmi liels. Teoriju un praktisko daļu nokārtoju veiksmīgi, bet tad sekoja pārrunas pie «ovālā galda», kur sēdēja dažāda līmeņa advokāti un juristi. Intervijai bija savi zemūdens akmeņi, kur uzdeva šķietami ļoti vienkāršus jautājumus, bet, ja uz tiem nespēj atbildēt, eksāmenu neesi nokārtojis.

Un tad sākās advokātes ceļš?

Jā, sākumā man pat bija bail sākt strādāt! Valsts iestādē darba pienākumi ir zināmi un alga stabila. Kad sāku strādāt pirmajā darba vietā Rīgā, Blaumaņa ielā, klienti rindā nestāvēja. Viņi nezināja, ka tāda Karīna ir nokārtojusi eksāmenu un ir advokāts. Bija bažas, ka nebūs klientu un neko nenopelnīšu, un pirmajos divos, trīs mēnešos tās arī piepildījās – visu, ko nopelnīju, arī pamanījos iztērēt. Bet pakāpeniski, pierādot sevi, strādājot kopā ar kolēģiem, es izaugu līdz sava biroja dibināšanai.

Kā iepriekšējā dienesta pieredze palīdz šodienas praksē?

Tā noteikti ir viena no manām lielākajām profesionālajām priekšrocībām. Es pārzinu gan kriminālprocesu, gan nodokļu tiesību jomu ne tikai teorētiski, bet arī no iestāžu darba ikdienas. Piemēram, dodoties kopā ar klientu uz policiju, es uzreiz pamanu, ja izmeklētājs sniedz nekorektu informāciju vai cenšas ietekmēt klientu, izmantojot procesuālās situācijas nezināšanu. Šādās situācijās nevilcinos aizrādīt un norādīt, kā procesam ir jānotiek atbilstoši likumam.

Līdzīgi ir arī lietās ar Valsts ieņēmumu dienestu. Es labi zinu, kā vērtē VID amatpersonas, kam tās pievērš īpašu uzmanību un kādas kļūdas visbiežāk tiek konstatētas. Tas ļauj jau savlaicīgi identificēt iespējamos riskus un ieteikt klientam, ko nepieciešams precizēt, papildināt vai labot, lai izvairītos no nevajadzīgiem sarežģījumiem.

Kā sevi pierādāt starp konkurējošajiem advokātiem?

Es uz to neskatos kā uz konkurenci. Mēs visi esam vienas profesijas pārstāvji un, pirmkārt, kolēģi. Vienā tiesas procesā varam atrasties pretējās pusēs, bet jau nākamajā – pārstāvēt vienu klientu un strādāt vienā komandā. Protams, gadās kolēģi, kuri tiesvedību uztver pārāk personiski. Ir bijušas situācijas, kad tiesas zālē esmu saņēmusi sev adresētus nekorektus komentārus. Šādos gadījumos nebaidos piecelties kājās un lūgt tiesu aizrādīt kolēģim, jo profesionālai diskusijai ir jānotiek ar savstarpēju cieņu.

Savukārt, ja pretējās puses advokāts pieļauj procesuālu vai juridisku kļūdu, mans pienākums ir to izmantot sava klienta interesēs, piemēram, debašu runā. Tieši tāpat rīkotos arī mans kolēģis, ja kļūdītos es. Tā ir daļa no mūsu darba.

Advokāta profesiju mēdzu salīdzināt ar 100 metru sprintu, kamēr notiek sacensība, katrs cīnās par labāko rezultātu, bet pēc finiša mēs atkal esam kolēģi. Tāpēc ir ļoti svarīgi spēt nodalīt profesionālo no personīgā. Manuprāt, šajā profesijā ļoti palīdz emocionālā inteliģence, stresa noturība un prasme saglabāt cieņpilnu attieksmi arī vissarežģītākajās situācijās.

Kādas īpašības no policijas dienesta un darba VID esat paņēmusi līdzi tālākai dzīvei?

Katrs no šiem darba posmiem man ir devis ko vērtīgu. Policijā iemācījos disciplīnu un kārtību. Arī šodien mans darba galds vienmēr ir sakārtots, katrai piezīmju lapiņai ir sava vieta, un dokumenti ir sistematizēti. Tas palīdz strādāt efektīvi un nezaudēt laiku, meklējot nepieciešamo informāciju.

Savukārt darbs Valsts ieņēmumu dienestā ieaudzināja ļoti stingru attieksmi pret termiņiem. Esmu pārliecināta, ka juridiskajā profesijā termiņu ievērošana nav tikai organizētības jautājums, tā ir profesionālās atbildības sastāvdaļa.

Īpašu nospiedumu atstāja arī studijas Policijas akadēmijā. Gandrīz gadu dzīvojām kazarmās, kur disciplīna bija ikdienas sastāvdaļa. Tur mums iemācīja pat tik šķietami sīkas lietas kā pareizi saklāt gultu,- sega bija jānostiepj ideāli gludi, bez nevienas krokas. Varētu šķist, ka tas ir sīkums, bet šī pedantiskā attieksme ir palikusi ar mani līdz pat šai dienai. Arī mājās man patīk, ja gultas pārklājs ir glīti un rūpīgi saklāts. Vīrs to var vienkārši uzmest virsū, bet man gribas, lai viss izskatās perfekti. Tas droši vien ir profesionālās deformācijas un rakstura īpašību apvienojums.

Un kas notika kazarmās, ja uzdotais netika padarīts?

Par disciplīnas pārkāpumiem bija paredzēti sodi. Tie varēja būt visdažādākie – sākot ar tualešu tīrīšanu un beidzot ar milzīgas kartupeļu bļodas mizošanu. Būtībā lika darīt tos darbus, kurus neviens nevēlējās uzņemties. Tas ļoti ātri iemācīja atbildību un sapratni, ka katrs uzdevums ir jāizpilda kvalitatīvi un laikā.

Domāju, ka tieši tur radās mana prasme plānot laiku un ievērot disciplīnu. Arī šodien mana ikdiena ir saplānota ilgu laiku uz priekšu. Kalendārā savlaicīgi atzīmēju tiesas sēdes, ceļojumus, ģimenes notikumus un citus svarīgus pasākumus. Konsultācijas parasti plānoju aptuveni mēnesi uz priekšu, bet pārējā darba un privātā dzīve bieži vien ir saplānota pat pusgadu uz priekšu. Pat savas gaidāmās jubilejas svinības es sāku organizēt laikus. Man patīk, ja viss ir pārdomāts un sakārtots, tas rada mieru un ļauj pilnvērtīgi koncentrēties darbam.

Vai ir bijis brīdis, kad dzīve ir gājusi pašplūsmā?

Jā. Savu dzīvi es varu skaidri iedalīt divos posmos – līdz 2020. gada vasarai un pēc tās. Tieši tad uzzināju, ka man ir smaga onkoloģiska saslimšana. Tas bija brīdis, kas pilnībā mainīja manu skatījumu uz dzīvi.

No visas sirds vēlos pateikt paldies ārstam Armandam Sīviņam. Viņš man nozīmē daudz vairāk nekā tikai ārstu, varu teikt, ka viņš kļuva par manu otro tēti un mammu vienlaicīgi. Esmu viņam bezgalīgi pateicīga par profesionalitāti, cilvēcību un to, ka viņš man deva iespēju dzīvot tālāk.

Ne mazāk pateicīga esmu savam fizioterapeitam/sporta trenerim Jānim. Pēc ārstēšanās un medikamentozās saindēšanās (ķīmijterapijas dēļ) man nācās no jauna mācīties staigāt, turēt pareizi karoti rokā un tieši viņš soli pa solim palīdzēja atgūt spēkus. Vēl vairāk, viņš mani iemācīja arī no jauna skriet (it kā sīkums, bet tas bija fakts un mana mazā uzvara). Tas, kas sākumā šķita neiespējami, vēlāk pārvērtās realitātē – es noskrēju piecu kilometru distanci Atēnās Poseidona maratonā un vēlāk piedalījos skrējienā arī Rīgā. Atēnās man līdzās skrēja arī Evija, kura šobrīd ir mūsu biroja vadītāja. Tieši manas slimības laikā mēs kļuvām par ļoti tuvām draudzenēm.

Šis dzīves posms man skaidri parādīja, kuri cilvēki patiesi ir līdzās ne tikai priecīgos brīžos, bet arī tad, kad ir visgrūtāk. Es sapratu, kuri ir mani īstie draugi – cilvēki, kuri bija gatavi mani mīlēt, atbalstīt un rūpēties par mani tādu, kāda tajā brīdī biju. No sirds vēlos pateikties savai ģimenei un savai draudzenei Lanai, ar kuru pazīstam viena otru jau kopš 1996. gada. Mums kopā ir nācies iziet cauri tik daudz kam, ka šķiet – mēs varam pārvarēt jebko.

Slimība mani ļoti mainīja. Tā lika apstāties, pārskatīt savas prioritātes un atgādināja, ka dzīvē ir daudz svarīgākas lietas par darbu vien. Es sapratu, ka neesmu vajadzīga tikai saviem klientiem, vispirms esmu vajadzīga pati sev un saviem tuvākajiem. Šodien varu ar pateicību teikt, ka slimība ir uzveikta un viss ir kārtībā. Šī pieredze mani padarīja stiprāku, iemācīja novērtēt dzīvi un ik dienu uztvert kā dāvanu.

Kā būvējat attiecības ar klientiem? Vai advokātam strādā arī intuīcija?

Manuprāt, veiksmīgas sadarbības pamatā ir uzticēšanās un atklātība. Klientus nosacīti var iedalīt divās grupās. Vieni atnāk pie advokāta pilnīgi atklāti, līdzīgi kā pie ārsta ar savu slimību vai kaiti. Viņi izstāsta visu situāciju, arī sev neizdevīgos faktus, un tas ļauj kopīgi izvēlēties labāko juridisko risinājumu. Savukārt ir klienti, kuri stāsta tikai daļu no patiesības. Sarunas laikā rodas sajūta, ka kaut kas tiek noklusēts vai apzināti izlaists. Mana pieredze rāda, ka ar šādiem klientiem ilgtermiņa sadarbība parasti neveidojas, jo advokāts var kvalitatīvi aizstāvēt klienta intereses tikai tad, ja zina visus lietas apstākļus.

Liela nozīme šajā darbā ir arī intuīcijai. Gadu gaitā iemācies sajust, kad cilvēks nav līdz galam patiess, cenšas manipulēt vai iegūt no advokāta to, ko viņam nevajadzētu saņemt. Tāpat vienmēr piesardzīgi izturos pret situācijām, kad potenciālais klients jau pirmajā tikšanās reizē asi kritizē savu iepriekšējo advokātu. Katram stāstam ir divas puses, tāpēc cenšos neveidot secinājumus, kamēr neesmu iepazinusies ar visiem faktiem.

Vienlaikus uzskatu, ka advokāta uzdevums nav bez ierunām piekrist klientam. Mūsu pienākums ir sniegt objektīvu juridisko vērtējumu. Ja redzu, ka klients ir pieļāvis kļūdu vai izvēlējies nepareizu rīcību, es to pasaku atklāti. Godīga un profesionāla konsultācija reizēm nozīmē nevis pateikt to, ko klients vēlas dzirdēt, bet gan to, kas viņam ir jāzina, lai pieņemtu pareizāko lēmumu.

Kas Jūs visvairāk šokē savā darba praksē?

Vislielāko emocionālo iespaidu uz mani atstāj lietas, kas saistītas ar bērnu seksuālās neaizskaramības pārkāpumiem. Strādājot ar cietušajiem bērniem, ir ļoti grūti saglabāt emocionālu distanci. Klausoties viņu stāstos par piedzīvoto, bieži vien ir grūti aptvert, ka pieaugušais cilvēks vispār ir spējīgs ko tādu nodarīt bērnam. Tā ir joma, kurā man ir ļoti skaidra personīgā un profesionālā pārliecība, es nekad neuzņemšos aizstāvēt personu, kas apsūdzēta bērna seksuālā izmantošanā. Tā ir mana apzināta izvēle un vērtību jautājums.

Šādas lietas atgādina, cik nozīmīga ir advokāta loma ne tikai juridiskajā procesā, bet arī cietušā aizsardzībā. Tās vienlaikus liek novērtēt, cik svarīgi ir darīt visu iespējamo, lai bērni justos sadzirdēti, aizsargāti un saņemtu taisnīgu attieksmi.

Birojā strādā arī Jūsu meita. Vai tas bija grūdiens no Jūsu puses?

Nē, tieši otrādi. Es biju kategoriski pret.

Meita pabeidza bioloģijas un ķīmijas novirziena 49.vidusskolas klasi un iestājās Rīgas Stradiņa universitātē, lai studētu farmāciju. Kad pēc pusotra gada viņa paziņoja, ka ir paņēmusi akadēmisko gadu un vēlas pāriet uz Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, mana pirmā reakcija bija ļoti emocionāla. Es raudāju, centos viņu atrunāt un pārliecināt izvēlēties citu ceļu. Es pārāk labi zinu, cik prasīga un emocionāli smaga ir jurista un advokāta profesija, un negribēju, lai arī viņai tas viss būtu jāpiedzīvo.

Taču viņa savu izvēli izdarīja pati. Šodien redzu, ka viņa ir atradusi savu vietu un šis darbs viņai patiešām padodas. Kā mamma par to ļoti priecājos, bet kā advokāta biroja īpašniece un vadītāja lepojos ar viņas profesionalitāti. Par to liecina arī nesens piemērs. Mūsu birojam bija ārvalstu klients, kura lietu Valsts kancelejas Heraldikas komisijā veiksmīgi prezentēja jaunākās paaudzes mūsu biroja kolēģes Patrīcija un Paula. Viņas lieliski tika galā ar uzticēto uzdevumu, un mēs saņēmām klientam labvēlīgu lēmumu. Man tas bija īpašs lepnuma brīdis, jo redzēju, ka jaunā paaudze spēj patstāvīgi uzņemties atbildību un sasniegt izcilus rezultātus.

Kur rodat prieku ārpus darba?

Ceļošana ir mans lielākais hobijs un veids, kā atgūt spēkus. Viens no maniem mīļākajiem galamērķiem ir Itālija. Es mēdzu jokot, ka varētu aizvērt acis, iebakstīt kartē ar pirkstu, un neatkarīgi no tā, kurā Itālijas vietā tas piezemētos, es tur justos labi. Šogad uz Itāliju došos jau ceturto reizi. Mani aizrauj itāļu temperaments, dzīvesprieks, žestikulācija, virtuve un viņu spēja baudīt dzīvi. Patiesībā ar aktīvu ceļošanu mani «saslimdināja» mana draudzene Ļena. Tieši viņa savulaik mani iedrošināja doties arvien tālāk, atklāt jaunas vietas un nebaidīties no nezināmā, tajā skaitā doties divatā uz Šrilanku. Esmu viņai par to patiesi pateicīga, jo ceļošana ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves daļu, tā dod enerģiju, iedvesmu un ļauj paskatīties uz pasauli daudz plašāk. Liels paldies, Ļena, par šo brīnišķīgo «atkarību»!

Ļoti mīļa man ir arī Prāga, Madeira un Šrilanka, bet tuvākajā nākotnē ļoti vēlos aizceļot uz Vjetnamu, lai iepazītu tās kultūru un, protams, izbaudītu autentisko Āzijas virtuvi.

Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija pagājušā gada ceļojums ar kemperi kopā ar ģimenes draugiem līdz pašiem Norvēģijas ziemeļiem. Braucām sešu cilvēku kompānijā. Paradoksāli, ka laikā, kad Latvijā vasara bija vēsa, tuvu Polārajam lokam valdīja tik liels karstums, ka man nācās pirkt šortus. Biju taču gatavojusies ziemeļiem, koferī bija siltās zeķes un garās bikses.

Tomēr vislielāko prieku man sagādā cilvēki. Man ir brīnišķīga ģimene, skaistas meitas, vīrs Aigars, kurš mani mīl un atbalsta, vislabākais suns pasaulē un uzticami Draugi (ar lielo D burtu). Šogad mana dzīve kļuvusi bagātāka ar jauniem draugiem. Ceļojumā uz Bali iepazinos ar brīnišķīgu meiteņu kompāniju, kuru joprojām mīļi saucam par «Bali lilijām». Savukārt vīru pierunāju pievienoties vidējās paaudzes tautas deju kolektīvam «Saule», un arī tur ieguvām lielisku draugu loku. Es patiesi ticu, ka kopīgi piedzīvojumi gan ceļojumos, gan ikdienā saved kopā cilvēkus un rada draudzības, kas saglabājas vēl ilgi pēc tam.

Brīvajā laikā arī lasu un skatos TV. Man guļamistabā ir televizors, es atnāku mājās un ieslēdzu kādu banālu filmu, šobrīd skatos «Smalko Stilu». Pēdējā grāmata, ko es izlasīju, bija «Liekais» par princi Hariju. Ļoti patika. Pirms tam iesāku «Gadu Provansā», tagad tā ir mana šībrīža lasāmviela. Nākamā grāmata, ko vēlos izlasīt, ir Viktora Igo «Nožēlojamie».

Man ir svarīgi, lai cilvēki redzētu, ka aiz advokāta amata nestāv tikai profesija. Es neesmu robots. Esmu cilvēks ar emocijām, varu pārdzīvot netaisnību, varu raudāt un priecāties. Man ir svarīgas attiecības ar līdzcilvēkiem un spēja novērtēt vienkāršus, bet patiesus dzīves mirkļus. Piemēram, šogad ar nepacietību gaidīju 31. jūliju Starptautisko draugu dienu, lai varētu pateikt paldies un apsveikt cilvēkus, kuri man dzīvē ir patiesi svarīgi.

Ko Jūs  novēlētu sev pirms 20 gadiem?

Es sev teiktu – vairāk tici sev un nebaidies spert drosmīgus soļus. Par darbu advokatūrā esmu domājusi ne reizi vien. Bieži sev jautāju: «Karīna, kāpēc tu to neizdarīji agrāk? Tev tas tik labi padodas.» Ilgu laiku man pietrūka pārliecības, ka esmu gatava šim solim. Dzīvē nebija cilvēka, kurš mani spēcīgi pamudinātu vai pateiktu: «Tu vari, ej un dari!» Šodien saprotu, ka lielākais šķērslis biju es pati. Man vienkārši vajadzēja vairāk noticēt sev un savām spējām. Tāpēc, atskatoties pagātnē, es sev novēlētu nevilcināties, izmantot iespējas un sākt advokātes ceļu agrāk. Taču vienlaikus ticu, ka ikvienai lietai dzīvē ir savs laiks. Iespējams, tieši visa iepriekš uzkrātā pieredze policijā un Valsts ieņēmumu dienestā mani ir padarījusi par tādu advokāti, kāda esmu šodien.

Īpašu pateicību vēlos izteikt arī savai pirmajai vīramātei Janai Čakārnei. Tieši viņa bija cilvēks, kurš savulaik noticēja manām spējām un deva iespēju iegūt akadēmisko maģistra grādu jurisprudencē. Viņas atbalsts, uzticēšanās un iedrošinājums kļuva par ļoti svarīgu pamatu manam profesionālajam ceļam. Esmu pārliecināta, ka bez šīs iespējas mana dzīve būtu izvērtusies citādi. Tāpēc par savu akadēmisko izglītību un iespēju kļūt par profesionālu juristi un vēlāk arī par zvērinātu advokāti es viņai esmu patiesi pateicīga.