Viktors Lapčenoks: Trakums bija Noras Bumbieres šausmīgā greizsirdība

Viktoru Lapčenoku pirmo reizi dzirdēju koncertā Ērgļos. Bija auksta janvāra sestdiena, kad mēs ar mammu no saviem laukiem Liepkalnē zirga pajūgā braucām kādus divdesmit kilometrus tālo ceļu uz Ērgļiem. Kamanās, sasegušās aitādas kažokā, cauri piesnigušiem mežiem. Ērgļu kultūras nams bija pārpildīts. Tas bija notikums. Atbraucis Raimonds Pauls! 
«Johaidī! Tas ir kā senā filmā! Zirga kamanās! Tu esi pirmā, no kuras to dzirdu, ka tā esi braukusi uz koncertu! Tajos laikos visur, kur koncertējām, pie kultūras namiem stāvēja autobusu rindas. Kolhozi deva saviem cilvēkiem autobusus, lai viņi varētu tikt uz koncertu, bet ar zirgu, kamanās… Cik tas ir fantastiski skaisti!» iesaucas Viktors, kad atceros viņa uzstāšanos pirms 53 gadiem Ērgļos. Tolaik es mācījos 11. klasē. Bija 1971. gads.

Es esmu mierīgs cilvēks, bet Noriņa spēja mani reizēm novest līdz baltkvēlei, un man jau bija bail, ka nenonāku psihenē.

«To koncertu Ērgļos es ļoti labi atceros. Tā bija mana dzimšanas diena – 16. janvāris. Man palika 24 gadi,» tādas ir Viktora atmiņas.