Divas Ilzes – hospiss.lv blondie eņģeļi: Mēs abas dzīvojam viena otras dzīvi

Mūsu saruna ir dinamiska, emocionāla un vienlaikus trausla. Tādas arī tēmas – bizness, draudzība un nāve. Vēl šajā intervijā būs maz jautājumu, jo pati saruna bija nebeidzams domu un ideju pingpongs – divu draudzeņu satikšanās, kurā trešais ir pat mazliet lieks. 

– Kur, pēc pašu domām, sākas jūsu kopīgais stāsts? 

Ilze Neimane-Nešpora: – Man tas sākas tajā vasarā, kad izlēmām kļūt neatkarīgas un dibināt savu uzņēmumu. Tovasar mēs arī diezgan daudz dzērām šampanieti, pieaudzējām matus, jo tādi tolaik bija modē, un mums bija kopīga mašīna – tirkīzzils Mazda kabriolets –, jo nedeva katrai savu līzingu. Un vēl mums bija ārkārtīgi daudz drosmes. Jā, man liekas, šis stāsts tā arī sākas – kā kaut kas netverami skaists. 

Ne mēs tās gudrākās, ne smukākās, ne talantīgākās, bet kopā mums ir kaut kāds pilnīgi cits smeķis.

Ilze Zosule: – Atskatoties vēl senākā vēsturē, mēs ar Ilzi satikāmies kopīgā darbavietā, mūs abas uzaicināja strādāt vienā uzņēmumā: Ilzi par finanšu direktori, mani – par juridisko. Uzreiz ielika vienā kabinetā, un tad tam maisam gals bija vaļā. Diezgan ātri iecienījām viena otru par darbspējām, lai gan tajā vecumā tas it kā parasti nav baigi svarīgi. Tad draugi un visādas ālēšanās parasti ir ārpus darba, bet arī tur mums ļoti sapasēja. Un tad pēc kāda pazīšanās brīža mums uznāca drosmes lēkme, ka varētu taisīt savu biznesu, kaut bijām labā firmā, ar labām algām un viss mūs apmierināja.

Ilze N.-N.: – Es teiktu, ka šis lēmums bija pretrunā ar jebkādiem loģikas apsvērumiem.