Agita Putāne par brīvību laukos: Nepārmetu sev, ja kaut ko nepagūstu un neizdaru

Dienā, kad ciemojamies pie Agitas Putānes, viņas Dūrmuižā ir neierasta rosība – tiek labots ceļš, kas ved uz saimniecības ēkām, pie jaunuzceltās mājas darbojas dārznieki, tālumā notiek vēl visādi darbi. Agita pagalmā iebrauc ar savu John Deere darba mašīnu, kuras piekabē sakrauti darbarīki. Izlec no tās kediņās un dzeltenā Elitas ­Patmalnieces kleitā. «Teritorija mums ļoti liela, un tā mašīna ir vajadzīga, citādi paiet liels laiks, kamēr izstaigā visur kājām,» viņa smaidot paskaidro. 

Kopumā mums šeit ir ļoti labi. Jūs man tagad droši vien prasīsiet laimes recepti (smejas). Atbilde sanāks diezgan šabloniska – miers, plašums… Esam no tās burzmas ārā.

Jā, iebraucot pagalmā cauri muižas cienīgiem vārtiem (Agita tos ilgi meklēja, līdz atrada Itālijā), nebeidzamais plašums pat nav aptverams – te viens pakalns nomaina citu, un vēl seši dīķi pa vidu gozējas.

«Vēlāk atnāks arī Andris, tagad viņš mazliet aizņemts ar strādniekiem,» viņa nosaka, un mēs dodamies uz namiņu, kurā abi dzīvo visu šo laiku, kamēr māja būvēta. Sameklējam terasē ēnas pusi, jo saule karsē nežēlīgi. Ne soli no mums neatkāpjas abi no patversmes paņemtie suņi – Pērle un Poters, brālis un māsa. Abiem kaklā zvaniņi kā Alpu gotiņām. Tas tāpēc, ka viņiem ļoti patīkot ķert putnus, tad lai nu putni dzird, kad viņi tuvojas.