Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš – dakteris, kuram raksta dzeju

Viņš nevairās no sarežģītām operācijām, ir gatavs palīdzēt pacientiem, kad šķietami bezcerīgas situācijas dēļ to atteikušies darīt citi ārsti. Pirms gada Armands saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, ar ko no sirds lepojas. Izvirzītāji apbalvojumam bija nevis slimnīcas vadība vai profesionālās organizācijas, bet – pacienti. Nezinu citu tādu gadījumu. Kaut kas viņā ir no mākslinieciskā tipa, dakteris Sīviņš nav šablona cilvēks. Arī šī saruna notiek netradicionālā laikā – sešos no rīta viņa kabinetā. Esam apsteiguši pat apkopēju!

– Pirms astoņiem droši vien pacienti jūs vaktēs pie ­kabineta durvīm…
– Atskrien agrāk un domā – tikai piecas minūtes… Bet es viņus mācu, ka nevajag vaktēt. Man rīti ir ļoti saspringti. Reāli man to piecu minūšu no rītiem nav.

– Tad viņi jums zvana, sūta īsziņas. 
– Saviem pacientiem dodu telefona numuru. Bet tas ir miets ar diviem galiem. Tad man viena darbadiena paiet, raujoties operāciju zālē, otra – telefonā. Cilvēki jau nesaprot, kāpēc neatbildu, ja man zvana četros vai piecos vakarā. Kā tā?! Sāk bombardēt ar īsziņām, nespēj iedomāties, ka vēl operēju – jau divpadsmito stundu. Cilvēki redz tikai sevi, un es arī saprotu, viņiem ir problēma. Pie manis nevēršas bez problēmām.

Normāls cilvēks šādā režīmā totāli sadegtu.

– Normāli operējošie ķirurgi ap trijiem, četriem dodas mājās…
– Astoņu stundu darbadienu man praktiski nav. Vispār neskaitu stundas. Kā restorānā – līdz pēdējam klientam. Līdz pēdējam darbam. Ķirurģijā nevari izdomāt – ai, šito šodien nedarīšu, izdarīšu rīt. Ir daudzas pozīcijas, kuras jāizdara uzreiz. Ja atliec, rīt būs lielākas problēmas. Cik sevi atceros, braucu arī sestdienās uz slimnīcu un ļoti reti svētdienās te neesmu.