Mācītājs Mārtiņs Burke-Burkevics: Piedot – tas nebūt nav vienkārši

Mēs joprojām turam iekšā naidu, tā ir sava veida spriedze, no tā nāk visi mūsu lēmumi, izvēles un virziens, kādā mēģinām dzīvot.

– Kas tavā dzīvē ir mainījies pēc 24. februāra?
– Es teiktu, ka lielos vilcienos nekas. Visas manas pārdomas un uzrunas ir vērstas uz attiecībām. To pamats – savstarpējā sapratne, cieņa – dominē ne tikai Ukrainas kontekstā. Ja sabiedrībā nav attiecību, kuras būtu konstruktīvas, pareizas, izzinoši saprotošas, vienmēr būs konflikts. Tas var pāraugt stadijā, kas ietekmē visu sabiedrību. Vai nu sabiedrība brūk, vai veidojas no jauna. Kādreiz, lai apjaustu ko fundamentālu, kas ir ­aizmirsts, konfliktam pat ir jābūt.

– Šobrīd konflikts ir.
– Tas ir maigi teikts. Pie mums draudzes namā dzīvo jauna sieviete ar bērnu, viņi ir no Harkivas apgabala, kas jau kara sākumā bija okupēts. Tatjana Latvijā nokļuva caur Krieviju, jo viņai neļāva braukt Ukrainas virzienā uz brīvajām ­teritorijām.

Sieviete stāstīja, ka pienāk brīdis, kad ir absolūti vienalga, kāda ir valdība. Tas notiek tad, kad karadarbība jau ir tavā tiešā tuvumā, gar māju sprāgst šāviņi… Viņa nokļuva Krievijā, tomēr saprata, ka nevar tur atrasties, tas ir fiziski un garīgi pretīgi. Tā viņa meklēja ceļu, kā tikt prom. Es viņu savācu Jēkabpilī, viens kapelāns Taņu bija atvedis no Krievijas robežas.

Bet tas stāsts ir par ko? Šābrīža krievu taktika ietekmē cilvēku, viņa izvēli. Pat distancējoties no kara – sabiedrība tiek ietekmēta ar spriedzēm, vienai sabiedrības daļai kļūst vienaldzīgas apkārt notiekošās lietas tikai tāpēc, ka tā ir pārgurusi: pandēmija, karš, cīņa par iztikšanu…

Tas ir globāli. Un to arī ļoti veiksmīgi izmanto Krievija, radot šo nogurdinājuma sajūtu pasaulē. Jo arvien ieskanas negācijas – kāpēc mums par to būtu jādomā, jāiespringst? Kāpēc jāpievienojas sankcijām? Cilvēki ir noguruši, tas savukārt izraisa konfliktu sabiedrībā. 

– Kas tev pašam liek tik ļoti iesaistīties Ukrainas stāstā?
– Ir vairāki momenti. Man bērnībā auklīte bija ukrainiete. Viņa stāstīja par savu bērnību, to, cik bija smagi, – vecāki nomiruši, mazākie brāļi un māsas bija viņas aprūpē, bads. Es, kā jau padomju bērns, domāju – nelieši fašisti… Sākot mācīties skolā, sāku saprast, ka kaut kas neštimmē. Viņas bērnības posms neiekrīt brīdī, kad ir karš. Tad viņa jau bija jauna sieviete. 

Atmodas laikā lasīju par tādu lietu kā holodomors Ukrainā. Un tad man saslēdzās, ka auklīte stāstīja par šo situāciju, kam viņa gājusi cauri. Viņa nomira 1995. gadā, bet man bija iespēja parunāt. Tāpēc emocionāli sevi sajūtu kā daļu no Ukrainas.