Kriminālromānu meistara Andra Kolberga privātā dzīve

Kad Kolbergs strādājis aiz aizvērtām durvīm, bērniem uz stingrāko pieteikts, ka traucēt drīkst vienīgi ugunsgrēka gadījumā.

Kur slēpās Andra Kolberga personības un talanta fenomens? Mēģinām to atklāt kopā ar rakstnieka atraitni Aīdu Kolbergu un jaunāko no trim bērniem – Dāvi Kolbergu. Šis viņiem ir pirmais pavasaris bez Andra. 

* * *
Stāstīt par Andri Kolbergu nozīmē konspektēt dzīvošanas azartu. Daudzpusīgākais cilvēks, kāds sastapts, – var tikai pabrīnīties, kā viens indivīds spēj sarakstīt tik daudz sarežģītu romānu un piedevām ne tikai izcili risināt sadzīvi, bet arī kaislīgi medīt, organizēt zolītes turnīrus, izsmalcināti kolekcionēt vērtīgas mantas un vēl vadīt dažādas organizācijas… Kolbergs taču bijis gan Rakstnieku savienības sekretārs, gan atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmais priekšsēdētājs, gan žurnāla Atpūta līderis un pat restorāna īpašnieks. Turklāt cilvēks ar izcili sabalansētu raksturu – tam piekritīs ikviens, kurš viņu ir sastapis. 

Kā atceras Aīda, kad Kolbergs strādājis aiz aizvērtām durvīm, bērniem uz stingrāko pieteikts, ka traucēt drīkst vienīgi ugunsgrēka gadījumā. «Protams, literātam vajadzīga dzelžaina vienatne. Un garlaikoties, dīkā zvilnot, viņš nemācēja. Uz jūru pasauļoties viņu aizvilkt varēju tikai tad, kad pateicu: «Brokastis tiks izsniegtas pludmalē.» – «Bet ko es tur darīšu?» viņš atbildēja. «Nu, lasi kaut grāmatu, tikai papildini mūsu kompāniju!»»

Pasaules izzināšanas kāri Kolbergs būs mantojis no tēva Leonīda – Valdemāra jūrskolu beiguša Latvijas brīvvalsts tālbraucēja kapteiņa, kurš padomju laikā dabūjis noenkuroties radiorūpnīcā VEF. Mamma Milda sākotnēji bijusi mājsaimniece, vēlāk – arī Vefa strādniece. VEF radioaparātus montējis arī Andris. Izmēģinājis arī daudz cita – veidojis reklāmfilmas, slīpējis stiklu, darbojies Rīgas vagonu rūpnīcas lietuvē… 

Un vēl. Kopš agras jaunības topošā rakstnieka ikdienā bijušas iecienītas rotaļas ar likumu: vasarās kopā ar citiem puikām sirojis pēc ēdamlietām svešos ģimenes dārziņos, ziemās – pēc gurķu burkām šķūnīšos; reiz sanākusi pat pakaļdzīšanās ar šaušanu. Nav bijusi sveša arī tolaik valstī aizliegtā tirgošanās ar ārzemju jūrniekiem – labas aizjūru mantiņas kārojās gan pašam, gan draugiem.