Dž. Dž. Džilindžers: Sievietes ļoti grūti saprast, līdz ar viņām nepārguli

Es varētu dzīvot arī ar septiņdesmitgadīgu sievieti, ja man ir interesanti.

Dž. Dž. Džilindžers turpina iestudēt izrādes Latvijas teātros, vada nišas Youtube kanālu Dž. Spot, kur vairāku stundu garumā sarunājas ar Latvijā vairāk vai mazāk zināmiem ļaudīm. Visvairāk skatīto sarunu auditorija – aptuveni 60 tūkstoši skatījumu. Viens no populārākajiem komentāriem pie tām: «Cik viņš izsmēķē sarunas laikā?» Mūsu sarunas laikā pelnutraukos paliek aptuveni 25 cigarešu izsmēķi. Dzeram viskiju. Ir drēgns vasaras vakars. «Tu nevari man uzdot tādu jautājumu, uz kuru neatbildēšu,» viņš saka.

– Mēs sarunājamies augustā, tūlīt presē parādīsies fotoreportāžas, kā aktieri atgriežas teātros, lai uzsāktu jauno sezonu. Nesmeldz?

– Priecīgi. Cilvēki atgriežas darbā.

– Tu neatgriezīsies kā Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs.

– Visam savs laiks. Tas posms ir beidzies. Deviņi gadi bija, pietiek. Rotācijai jābūt. Līdz ar to tagad ir priecīgi – cilvēki strādā, viss notiek.

– Neticu. Neticu, ka pēc tam, kad no 1997. līdz 2019. gadam ir nostrādāts Dailē, var tā justies: priecīgi, ka cilvēkiem ir darbs.

– Pirmajā laikā varbūt… Jo ir ļoti sarasts. Bet arī man tas bija pēdējais brīdis pamēģināt ko citu. Nevar noliegt, ka sākumā mani satrauca neskaidrība par rītdienu, biju ārpus sistēmas.

– Pirmoreiz aizgāji pēc bezdarbnieka pabalsta?

– Nē. Nekur negāju. Satraukums vairāk bija par nākamo dienu, kad kļūsti par brīvmākslinieku, – tu jau nezini, vai tev ko piedāvās, bet šobrīd – un es nekoķetēju – manī ir iekšējs miers un prieks. Vairs neuztraucos, rītdiena pati par sevi parūpēsies, apmēram tā.

– Tomēr, vai tā bija spēcīgākā nodevība, ko esi piedzīvojis? Piemēram, Artūrs Skrastiņš nostājās pret tevi – bijāt kursabiedri, ilgus gadus strādājuši kopā.