Antons Doļins: Uzskats, ka Putinu var gāzt tauta, ir pretrunā vēstures pieredzei

Savulaik Doļins strādājis gan televīzijā, gan radio Eho Moskvi, nupat vēl bija žurnāla Iskusstvo kino galvenais redaktors. Nācis no inteliģences un zinātnes aprindām, viņa māte ir padomju laika dzejniece un dziedātāja Veronika Doļina. Precējies, divi bērni.
Šobrīd Antons ar ģimeni mitinās Latvijā. Raksta par kino jaunumiem izdevumam Medūza, veido intervijas savam YouTube kanālam, uzstājas kā lektors. Un ļoti, ļoti gaida kara beigas.

Sāka nākt draudi manos saziņas kanālos, un visbeidzot uzzīmēja Z uz mana dzīvokļa durvīm.

– Kā jūs šobrīd jūtaties? Kā cilvēks, kas sāk citu dzīvi, vai tomēr cilvēks, kas pārgaida karu?
– Laikam, ja godīgi, tad gan tā, gan tā. Domāju, daudzi no mums liekas gulēt ar iracionālu, tomēr cerību, ka no rīta pamodīsimies un karš kaut kādā neticamā veidā būs beidzies. Tādā nozīmē mēs visi pārgaidām. Var jau sev teikt – neko negaidi, nečīksti, strādā, dzīvo šai dienai –, bet cilvēks tomēr nespēj dzīvot pavisam bez perspektīvas, bez cerības. Es ceru, ka karš tiešām beigsies un kaut kādas absolūti nenormālas lietas paliks pagātnē. Negribu teikt, ka aizmirsīsies kā ļauns murgs, aizmirst šo nedrīkst, bet vismaz paliks pagātnē.

Par to, kā es jūtos… Kad tevi izrauj no ierastās vides, tas vienmēr ir mazliet eksāmens. Tā ir iespēja pārbaudīt, no kā tad īsti sastāv tavs es. Jā, es esmu kinokritiķis Antons Doļins, biju žurnāla Iskusstvo kino galvenais redaktors. Maskavietis. Un tagad es pārstāju būt maskavietis. Pārstāju būt redaktors. Kas atliek? No kā tad es vēl sastāvu?

– Labs jautājums.
– Patiesībā to ir vērts sev uzdot visu dzīvi – ja cilvēks tā nedara, tad kāds cits viņa vietā izlemj, kas viņš ir. Lai tā nenotiktu, šis jautājums regulāri jāuzdod sev pašam.