Andris Daugaviņš: Man līdz brošai apnicis mēģināt pierādīt, ka neesmu idiots

Negribu teikt, ka beidzamos piecus gadus jūtos sagrauts, taču pamests zem riteņiem gan…

– To, ka tu māki rupji lamāties, mēs zinām no filmām, kurās esi spēlējis… Kāds esi īstenībā – balts un pūkains?
– Pavisam noteikti – nē. Esmu tomēr padomju laika produkts, valoda bija un ir dzīves sastāvdaļa – paklausies, kā uz ielas runā… Taču sevi jākontrolē. Ja uzkrīt ķieģelis uz kājas, neteikšu – dritvaikociņ! 

– Tu esi pierādījums, ka pusmūžā ir iespējams mainīt profesiju un sākt darīt kaut ko citu. 
– Diemžēl pilnībā profesiju mainījis neesmu un kā pašnodarbināta persona turpinu sniegt juridiskus pakalpojumus, jo nauda kaut kā ir jāpelna. Tomēr negribu vairs nodarboties ar jurisprudenci. Viena vienīga iemesla dēļ – man tas jau sen vairs nešķiet interesanti. Ja būtu iespēja nopelnīt iztiku citur, nodarbotos ar kaut ko citu. Atsaucoties režisora Oskara Rupenheita piedāvājumam spēlēt filmā Kriminālās ekselences fonds, man nebija mērķa kļūt par aktieri, bet esmu ļoti gandarīts, ka tā ir noticis. Tas galīgi nav viegls darbs, taču man patīk, ka rezultātu redzu uzreiz.