Kāda latviešu diplomāta stāsts. No Tilžas līdz Svalbārai. No alkoholiķa līdz pasniedzējam

Viesturs Rudzītis teica, ka mani varētu vest uz narkologu kongresu un rādīt: lūk, alkoholiķis, kas izmēģinājis pilnīgi visus līdzekļus, bet nekas nav palīdzējis.

«Pirms 50 gadiem, 1971. gadā, beidzu Tilžas vidusskolu. Biju teicamnieks, tēvs – skolotājs. Īsti nezināju, ko mācīties, – domāju par juristiem, svešvalodām, ģeogrāfiju. Sapņoju redzēt pasauli, un tolaik bija tikai pāris iespējas, kā to izdarīt,» stāsta Rolands. «Būt jūrnieks negribēju. Padzirdēju, ka Maskavā ir diplomātu skola – Valsts Starptautisko attiecību institūts, kas arī tagad ir viena no vadošajām Krievijas augstskolām. Domāju – diplomāti noteikti braukā pa pasauli un redz daudz vairāk, nekā esmu ­redzējis un redzēšu Tilžā!»

Bez čekas ziņas nekas nenotika

«PSRS augstākās izglītības iestāžu katalogā tādas skolas nebija, jo tā bija pusslēgta. Kā senā krievu stāstā zēns sūtīja vēstuli vectētiņam laukos, tā es sūtīju vēstuli augstskolai. Uz aploksnes krieviski uzrakstīju: «Maskava. Valsts Starptautisko attiecību institūts.» Un viss. 

Vēstulē rakstīju, ka vēlos mācīties šajā augstskolā. Un ko jūs domājat? Saņēmu atbildi – ar rakstāmmašīnu drukātus iestāšanās noteikumus. Viens no tiem bija: obligāti vajadzīga Centrālkomitejas rekomendācija. Domāju – kas man, zēnam no Tilžas, to dos! Bet vēstures skolotāja, skolas partijas komitejas sekretāre Silavniece teica: «Pag, Roland! Nemet uzreiz plinti krūmos! Piezvanīšu uz rajona komiteju! Tu labi mācies, esi politiski aktīvs – kas zina.» Skolotājas zvans bija veiksmīgs: bija jāgatavo dokumenti, un pēc laika braucu uz Centrālkomitejas ­biroja sēdi Rīgā.