«Vēlēt veselību nevar par daudz, tomēr galvenais ir nomirt pie pilna saprāta.» Indras Burkovskas dzīves atziņas
Ne vienmēr dzīvē viss gājis kā smērēts – viegli, bez aizķeršanās un rūgtuma. Nē, aktrise INDRA BURKOVSKA pazīst gan satraukumu par veselību, gan zaudējumu sāpes. Bet mūsu tikšanās reizē pirmsjāņu laikā Indra atļauj ieskatīties tajās dzīves epizodēs un mirkļos, kas darījušas viņu garā un miesā stipru un bagātu.
Foto: Matīss Markovskis. Stils un grims – Lolita Graudiņa
«Pašlaik ir tik neiedomājami skaists laiks! (Tiekamies pašās maija beigās. – aut.) Biju uz Dobeli aizbraukusi – kā tur viss smaržoja pēc ceriņiem! Tad es tā domāju: kā var būt dabā kaut kas tik unikāls? No kurienes rodas tik reibinoša smarža? Kā no sīkas sēkliņas var izaugt ābele? Tā priekšā jādomā – kas mēs, cilvēki, galu galā esam uz šīs planētas? Lietuviešu dzejniecei Salomējai Nērei ir brīnišķīgs dzejolis: «Vēl nebija manis, bet ceriņi plauka. Manis vairs nebūs, bet ziedus tie vērs.» Šogad dabā ir brīnišķīgs gads – pavasaris modās lēni, ilgi bija tas pirmais, svaigais zaļums un ilgi viss smaržoja. Pēc garās ziemas mēs visi sveicam un suminām sauli, bet jāatceras, ka tā var būt nežēlīga – kad tā stipri karsē, arī ziedi ātrāk vīst. Šajā domā ir kas simbolisks.»
Skatuve tādā ziņā ir maģiska – neviens nevar nojaust, kā patiesībā jūtamies, kādi satraukumi ir pašiem aktieriem… Privātās lietas neaizmirstas, bet tajā brīdī par tām nedomā.
Tautumeita baltās diega zeķītēs
«Daba man kopš bērnības ir mīļa. Starp manām mājām Aizputes ielā, kas agrāk saucās Sudrabkalni, un Kuldīgu ir skaista liepu aleja, kas tur aug joprojām. Kad zirga pajūgā atgriezāmies no tālām pļavām un biju uzsēdināta uz siena vezuma, braucot garām smaržīgajām liepām, likās, ka tas ir kā paradīzes brauciens. Man ar bērnību saistās daudz skaistu atmiņu…
