Psihedēliskās vielas kā zāles: Šīm vielām ir spēcīgs terapeitisks potenciāls?

Teksts 
Una Meistere

Noklausījies toreizējā LU rektora I­ndriķa Muižnieka uzstāšanos Baltijā pirmajā psihedēlisko vielu potenciālajam izmantojumam terapijā veltītajā konferencē, kuru kā biedrības Veselīga Latvija iniciatīvu kopā ar ārsti Ilzi A­izsilnieci sarīkojām 2023. gada maijā, man atrakstīja pazīstamais mikologs Pols Stamets. Arī viņš bija viens no šīs konferences runātājiem, un viņu bija ieintriģējis Muižnieka teiktais, ka Latvijā savvaļā sastopamas astoņas psihoaktīvo vielu psilocibīnu saturošas sēņu sugas. Stamets tolaik strādāja pie grāmatas, kas apkopo dažādās pasaules malās dabā rodamo psilocibīna sēņu variācijas, ar tām saistītos mītus un halucinogēno sēņu un cilvēka attiecību vēsturi – no seniem rituāliem līdz mūsdienu zinātnei. Grāmata Psilocybin Mushrooms in Their Natural Habitats klajā nāca šī gada jūnijā, un tajā rodamajā pasaules sēņu kartē iezīmēta arī Latvija. 

Kā liecina pēdējo desmitgažu pētījumi, psihedēliskās vielas un citas apziņu paplašinošas metodes ir daudzsološs un efektīvs instruments dažādu psihisko traucējumu, atkarību, hronisku sāpju, posttraumatiskā stresa sindroma un citu slimību ārstēšanā.

Kaut psihedēliskās vielas, patei­coties tā dēvētajai psihedēliskajai renesansei arī zinātniskās pētniecības jomā, mūsdienās vairs nav gluži bubuļa statusā, tās joprojām apvij spēcīga stigma, ko veicinājusi gan neizpratne par to darbības mehānismiem un lomu cilvēces evolūcijas vēsturē, gan ilgstošā atrašanās aizliegto vielu sarakstā. Daudzās pasaules valstīs nav politiskās un ekonomiskās gribas, kā arī drosmes šo situāciju mainīt. Nenoliedzami, savā ziņā tas ir kā atvērt Pandoras lādi: šīm vielām ir gan spēcīgs terapeitisks potenciāls, gan – kā jebkurš jaudīgs instruments, tās prasa respektu un visai striktus lietošanas protokolus. Tie ir jārada un jāievieš, un joprojām ir arī daudz neatbildētu jautājumu, kā to optimāli izdarīt, jo psihedēlisko vielu izmantojums terapijā prasa pavisam citu pieeju.