Visskaistāko puķu medības kopā ar Jāni Rukšānu. Sievas Gunas piedzīvojumu stāsts

Ievada vietā

Kalni un jūras, okeāni un debesis ir tās lielās dimensijas, kurās kaut vai reizi dzīvē gribas pabūt. Manas paaudzes cilvēki bērnībā, it sevišķi no tālās Malēnijas, varēja vien lūkoties debesu jumā un sapņot, iztēlojoties mākoņu aitiņas un citus dzīvnieciņus, zēniem, iespējams, tie bija pūķi, ar kuriem bruņinieki cīnījās, lai atbrīvotu daiļo princesi. Jūru pirmoreiz redzēju, vien mācoties universitātē, kad braucām sauļoties uz Jūrmalu, lai gan lielie plūdi 1967. gadā, kad applūda gandrīz visa Vecrīga un Bastejkalns kā kuģis pacēlās virs plašā ūdens klāja, ko veidoja kanāls ar atdzītajiem Daugavas ūdeņiem, bija fascinējoši! 

Kalnos viss notiek ātri, un trāpīt īsto sīpolaugu ziedēšanas laiku pat Jānim ir liela loterija.

Kalnus pirmoreiz izjutu, kad ar savas draudzenes Dairas Gaigalas svētību pievienojos Valmieras kalnu tūristu grupai uz Vidusāzijas Fanu kalniem. Biju sportiska, bet nedomāju, ka būs tik traumatiski tā uzreiz ielēkt 3. grūtības pakāpes kalnu tūrismā, kur nonāc līdz 5000 metriem virs jūras līmeņa un katrs solis jāsper ar grūtībām, kad retinātajā gaisā sāk trūkt arī elpas, atpūtas brīži ir īsi. Turklāt viss ir pakārtots maršrutam, kas jāiziet noteiktā laikā, jo glābšanas dienestiem ir precīzi dati, kad un kur grupa ieradīsies, tāpēc nedrīkst kavēties. Sev par kaunu jāatzīstas, ka vienā no kalnu pārejām, kur atradās atpūtas bāze, skaists kalnu ezers un tūristu namiņi, es atšķēlos no grupas. Man apnika tas trakais temps, kad tu ej un ej, bet nav laika ne pabaudīt kalnus, ne pasapņot, veroties uz sniegotajām virsotnēm. Tāda, manuprāt, diezgan pašmērķīga būšana, iespējams, sevis pārbaudīšana, bet ne man. Man vajag citu jēgu. 

Junonas Turcijā

To es atradu daudzus gadus vēlāk, braucot uz kalniem kopā ar savu vīru. Jau septiņus gadus biju precējusies ar populāro un visu cienīto selekcionāru Jāni Rukšānu, maz pamazām sarāvusi saites ar apmaksāto kultūras darbu, lai varētu veltīt laiku jaunajai kaislībai – puķēm.