Stāsts par sievietes pašapziņu un durvīm, ko tā atver

Jo sievietei zemāks pašvērtējums, jo vairāk vīrietim jāmokās.

Kas sievietē veido veselīgu pašapziņu? Divos vārdos: veselais saprāts. Mazliet plašāk: tēvs, māte, mīļotais vīrietis un veselais saprāts. 
Rudenī nopirku kleitu. Stāsts nav par kleitu, stāsts ir par gurniem. Nopirku kleitu un sāku mazāk sportot. Nesaistīti. Nu tā, ka ļoti maz. Tā, ka slinkums manifestē. Kleita atmaksājās ar uzviju – vienīgais, kur nebiju to vilkusi, bija kāzas, bēres un apkūlības. Vienmēr esmu bijusi tieva. Tā, ka, labi gribot, aiz sērkociņa varu paslēpties. Un pēkšņi kleitā man ir gurni. Nodomāju: ļoti interesants modelis. Vēlāk, protams, sapratu, ka tas nav modelis, tā esmu es. Ar apaļākiem gurniem. Valdošie priekšstati par to, kādai jāizskatās perfektai sievietei, secinot, ka gurni kļuvuši formīgāki, liktu man lēkt gluži vai akā. Es secināju, ka man patīk, kā izskatos. Mīļotajam vīrietim patika, kā izskatos. Labi, viņam vienmēr patīk, kā izskatos, tas nav gluži atskaites punkts, bet tomēr. Iemesla lēkt akā vai ēst tikai salātlapas neatradās.

Un vispār, ja šobrīd par to aizdomājos, tad kāds ir būtisks priekšnoteikums tam, lai pieaugušai sievietei nenāktos tērēt naudu psihologam, meklējot ārēju atbalstu katrai kustībai? Lai turpinātu kāpt pa karjeras kāpnēm, kaut gan dažbrīd kāpnes kļūst pavisam šauras un neērtas, lai jau nākamajā mirklī pārvērstos ātrgaitas kristāla liftā? Lai dzīves mērķi nebūtu tikai Pinterest bilžu kolekcija, kas nekad nerealizējas? Lai draudzeņu dzīve nešķistu vairāk izdevusies par tavu? Uzdrošinos teikt: māte ar veselīgu pašapziņu un tēvs ar izcilu humora izjūtu ir būtisks sākuma komplekts.