Rakstniece Marina Kosteņecka: Putinam ir jāpārlauž mugurkauls

Kad Staļins nosprāga un tēvs 1955. gadā atgriezās, valodu neviens nespieda mācīties. Taču tēvs lūdza, lai es arī viņam palīdzu iemācīties latviešu sarunu valodu.

Astoņdesmito gadu sākumā Marina Kosteņecka laikrakstā Padomju Jaunatne publicēja Reportāžu no bērnu dienu zemes. Stāsti par Kalupes internātskolas un Kalkūnu psihoneiroloģiskā bērnunama bērnu smagajiem likteņiem padarīja šos bērnus redzamus un aizsāka pārmaiņas, lai padarītu cilvēcīgāku vidi, kādā viņiem jāuzaug. Jāatzīst, ka šīs pārmaiņas īsti noslēgušās nav arī tagad, pēc četrdesmit gadiem. Savukārt 1986. gadā, kad Čornobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanai tika nosūtīti arī vīri no Latvijas, Marina, ne mirkli nedomājot, piekrita doties viņus uzmundrināt un atbalstīt. Nelielajā grupā – kopā ar kolēģiem vīriešiem dzejnieku Uldi Bērziņu un laikraksta Literatūra un Māksla galveno redaktoru Andri Sproģi – viņa bija vienīgā sieviete. Aizgāja arī līdz pašam reaktoram – lai redzētu apstākļus, kuros mūsējiem jāstrādā. Otrreiz uz Čornobiļu viņa devās 1990. gadā – jau kā PSRS Augstākās Padomes deputāte. Augstākajā Padomē viņu ienesa atmodas vilnis – līdz ar citiem Tautas frontes deputātiem, kas no varas iekšienes palīdzēja salauzt Padomju Savienību. 

Pilnīgi iespējams, ka arī Čornobiļa ir vainojama veselības problēmās, ar kurām tagad jāsadzīvo. Šogad viņa savu dzīvokli Rīgas mikrorajona nama ceturtajā stāvā pametusi tikai reizes trīs. Vienu no tām – lai dotos uz savas grāmatas atvēršanu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kad izdevies nocīnīties lejā pa kāpnēm, rakstniece sen vairs nekautrējas sēsties ratiņkrēslā. Viņai ir gana daudz draugu un palīgu, kas palīdz tikt galā ar ikdienu.