Ingeborga Levite – stāsts par alkām dzīvot un dēlu prezidentu, kurš dzima pagrīdē

Piedzimt un uzaugt neatkarīgā Latvijā, pieredzēt tās bojāeju divu varu ekspansijā… Kara laikā būt trauslai sievietei gaidībās un vienlaikus – drosmīgai medmāsai Berlīnes bombardēšanā. Pēckara padomijā – izglābties no aresta, apķērīgai kā partizānei izdzīvot brīvībā un slepeni dzemdēt bērnu. Izturēt padomju režīma pastāvīgās aizdomas, būt līdzās vīrietim, kura pagātnes pasauli sagrāvis holokausts… Izaudzināt un izskolot piecus bērnus. 

Ingeborgas Levites dzīvesstāstu mūsu žurnālam sarunā atklāj šis padomju Latvijas pagrīdē dzimušais dēls – Egils Levits. Papildu krāsu stāstam piešķir fakts, ka mūsu saruna nejauši iekritusi tieši dienu pirms Ingeborgas dzimšanas dienas. Prezidents stāsta silti, vien sāpīgākie mirkļi viņa balsī skan distancēti… «Mamma piedzima 1926. gada 31. martā Tukumā kā Ingeborga Bargs. Viņa bija saulains cilvēks – sirsnīga, ļoti emocionāla.» Levits neslēpj, ka no Ingeborgas mantojis spēju reflektēt, un uzsver, ka refleksijas ir viņa dzīves modus. Iespējams, sakot šos vārdus, prezidents iedomājas arī par mammas radītajām gleznām – pārsvarā ainavām –, tās viņa mājās joprojām ir pie sienas.

*

Bet visu pēc kārtas. Prezidenta vecvectēvs, Ingeborgas vectēvs Jānis Bargs, bijis aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks un savā dzīvoklī Pār­daugavā, Tēriņu ielā Bieriņmuižā, slēpis sociāldemokrātu laikraksta Cīņa nelegālo tipogrāfiju. Kad policija to uzgājusi, Jānis un abi viņa brāļi nonākuši cietumā. Tomēr viņiem izdevies izbēgt un paslēpties uz Rīgas ostā pietauvota ārzemju kuģa.