«Es ļoti gribēju būt Artūra bērēs.» Lāsmas Cimoškas skaudrais stāsts

Es ļoti gribēju būt Artūra bērēs – man bija svarīgi pašai atvadīties un nevēlējos, lai bērni tik smagā brīdī ir vieni.

Savas nelaimes Lāsma varētu savērt svina smagā virtenē un nēsāt kā važas, bet to vietā ir mirdzošas acis un nebeidzams dzīvesprieks. «Cilvēkam, kurš pieredzējis kādu smagu spērienu, ir prasmes tikt galā arī ar nākamo.» Viņa ir pārliecināta: lai kas notiek, tajā var atrast arī labo, un mudina dzīvot ar prieku. 

Bija forša vasaras diena. Uzņēmums gatavojās sporta spēlēm Stāmerienas puses ezerā. Bija viss, kas piestāv vasaras atpūtai pie un uz ūdens, arī ūdensmotocikli un pūšļi, kuros aiz tiem vizināties. Sāka ierasties spēļu dalībnieki, Artūrs vēl kaut ko darīja, kārtoja. Tad abi ar Lāsmu izlēma – kamēr cilvēku vēl maz, Artūra draugs viņus abus izvizinās uz pūšļa, jo pēc tam vajadzēs vizināt citus. 

Lāsma atceras: «Viss bija tik labi un droši! Mums bija glābšanas vestes, Artūrs man mācīja, kā pareizi iegulties pūslī, lai piedzīvojums ir vēl foršāks. Viņš bija tik priecīgs un mierīgs! Pavizinājāmies, tad nolēmām, ka nu jau pietiek, un devāmies krastā. Draugs mūs pievilka tuvu krastam, bet pagrieza motociklu, un ūdenspūslis izmainīja slīdējumu – tas strauji triecās laipās. Artūrs vēl paspēja pacelties un pagriezties tā, lai es ciešu mazāk. Un tad – viss. Kas notika ar mani – nezinu, jo no trieciena aizlidoju.