Aktrise Alise Dzene: Ir brīži, kad sievišķībā sajūtu tādu spēku, ka pati no tā sabīstos

Gribu atvainoties kolēģiem. Protams, meli agri vai vēlu nāk gaismā. Nu, ko? Pati kļūdījos, pati dabūju pa pakaļu.

– No vienas puses, tu atstāj perfekti noformētas, pārdrosmīgas būtnes iespaidu, no otras – izstaro tādu kā nervozu haosu. 
– O, interesanti! Bet varbūt aktierim tas ir pat labi? Varbūt esmu uztraukusies? 

– Tad sāksim ar tēmu, ko nevaram apiet, – izrunājam, un miers. Pirms gada tu uzrakstīji atlūgumu Dailes teātrī. Teātris publiskoja, ka «kolēģe izdarījusi nopietnu pārkāpumu un tas nav savienojams ar turpmāku vietu teātra štatā». Bet pēc tam paši publiski raudāja – «viņa taču ir tik talantīga», «viss izveidojies tik sāpīgi». Izskanēja: Alisei nācās uzrakstīt atlūgumu, jo, kamēr visi solidāri spļāva siekalu testam, viņa «apliecināja, ka testu veikusi, kaut tā nebija taisnība». Kas īsti toreiz notika?
– Mana mamma arī teica: «Tu pēc notikuma neesi neko teikusi, tagad vajadzētu vismaz kaut ko pateikt.» Un es saku: jā, fakts tāds bija – sameloju. Brīdī, kad to darīju, jutos slikti, bet bija sajūta, ka citādi nevar, ka šī spēle jāspēlē pēc saviem noteikumiem. 

Gribu atvainoties kolēģiem par to. Protams, meli agri vai vēlu nāk gaismā. Nu, ko? Pati kļūdījos, pati dabūju pa pakaļu. Protams, tā ir uzticības sašķobīšana. Bet tobrīd, kā daudzi no mums, jutos apspiesta – nevaru godīgi darīt to, ko uzskatu par pareizu. Manam raksturam neder, ka nav izvēles iespēju, ka ir viens lielais noteicējs – būs tikai tā un nekā citādi. Tāpēc labāk dzīvoju saskaņā ar sirdsbalsi, būvēju pati savu pasauli. Kad vēl mācījos augstskolā, manā blociņā bija ierakstīts: kad teātris nāk tev virsū – bēdz no tā! 

Turklāt man prasījās paiet malā no tā burbuļa, ko vēroju ārpus skatuves: visādiem aktieru gājieniem, kad redzi – cilvēks nemitīgi spēlē, nav viņš pats.