Flambēšana. Tas nav truls šovs, lai izklaidētu viesus. Tā ir uguns un alkohola sinerģija

Kad ugunīgajās spēlēs iesaistījās franču augstās virtuves tēvs Ogists Eskofjē, ēdienkartēs parādījās arī flambēti deserti.

Pasaules lielpilsētās apslāpētu sajūsmas saucienu pavadīti zilganzeltaini ugunsgrēki bija smalku restorānu ikdiena vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos. Mūsdienās flambēti ēdieni restorānu ēdienkartēs ir retums – tie gluži vienkārši izgājuši no modes. Taču šīs tehnikas būtība ir ne vien vizuālajā priekšnesumā un tirpinošajās sajūtās, bet galvenokārt garšā: liesmas tiek iegūtas, ēdienam pārlejot stipru alkoholu un aizdedzinot to – tam iztvaikojot, ēdienā kā kaislīga atvadu buča paliek dzēriena aromāts un karamelizējuma notis. 

Svilināta ēdiena burvību jau viduslaikos esot atklājušas Ziemeļāfriku apdzīvojušās ciltis, taču restorānu virtuves augstumos šo smalko tehniku 19. gadsimtā, laikā, kad sāka attīstīties restorānu kultūra, pacēla franču virtuves burvji.