Pēdējais randiņš ar vīru. Kā koklētāja Ieva Veide publiskoja savu dienasgrāmatu

Ieva mūs sagaida ar sautētiem puķkāpostiem un pašas lasītu gaileņu mērci, bet vāzē uz virtuves galda smaržo jasmīni. Izrādās, tos ciemojoties dāvinājis vīrietis, kurš lūdzis nodot sveicienu arī man. Jo, kad izlasījis žurnālā «IEVA» manu recenziju par Ievas grāmatu, to nopircis un aizrakstījis autorei sirsnīgus paldies vārdus. Tā viņi iepazinušies, un radusies skaista draudzība. «Viņš mums arī daudz un sirsnīgi palīdzējis, piemēram, pats izgatavojis šo smuko zaļo virtuves galdu,» pasmaida Ieva. 

– Tava grāmata mani atbruņoja ar dziļo un nesaudzīgo godīgumu. Pēc tās iznākšanas esi daudz braukājusi pa bibliotēkām, lai tikos ar lasītājiem, – ko tev visbiežāk jautā?
– Ir jautāts – kā reaģēja tie cilvēki, par kuriem es tik atklāti rakstīju; kā to pārdzīvoja manu bērnu tētis, nu jau bijušais vīrs?

Es attapos, ka esmu līdzās cilvēkam, kuru nekad nekas manā dzīvē nav interesējis. 

Par viņu es rakstīju diezgan atklāti un ne jau vienmēr glaimojoši. Par to mana atbilde ir – es vīram stāstīju, ka rakstu grāmatu un tur būs mans subjektīvais redzējums par mūsu attiecībām. Viņš neiebilda, un viņu tas arī neinteresēja – tik ļoti neinteresēja, ka viņš grāmatu nemaz nav izlasījis.