Mācītāja Ilze Kuplēna-Ewart: Man joprojām šausmīgi sāp, ka Latvijā varu būt tikai viese

Ar mācītāju Ilzi mēs runājāmies pāri okeānam – viņa pie datora ekrāna Kanādā, Hamiltonā, es – Pārdaugavā. Bet jau pēc nedēļas viņa devās uz Latviju, kur uz svētkiem pulcējās mācītājas – tieši pirms 50 gadiem Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) pieņēma, ka arī sievietes spēj kalpot par mācītājām, un 1975. gada augustā tika ordinētas Vaira Bitēna, Berta Stroža un Helēna Valpētere. Tagad LELB sievietes no kanceles ir izraidījusi. Tikmēr LELB Pasaulē sievietes mācītājas ciena un novērtē. 

– Pusgadsimts, kopš sākta sieviešu ordinācija mācītājas amatā, ir ilgs laiks, un skumji, ka tas Latvijā tomēr tika pārtraukts. Kā īsti toreiz tika pieņemts šis lēmums? 
– Es piederu tai baznīcai, ko tagad dēvē par LELB Pasaulē, tur sievietes sāka ordinēt jau 1974. gadā, un es kļuvu par mācītāju 1983. gadā Anglijā. Kāpēc sāka ordinēt sievietes? Bija sievietes ar aicinājumu, un baznīcas Virsvalde pieņēma tādu lēmumu. Galvenās diskusijas nebija par dzimumu, bet par teoloģisko izglītību, jo manai paaudzei tā vairs nebija iegūta Latvijā. 

Sāp tas, ka es Latvijā varu būt tikai viese, lai gan tieši Latvijā esmu mājās.

Kad aizgāju uz Oksfordu studēt teoloģiju, man nebija ne mazākās intereses kļūt par mācītāju, es tikai gribēju studēt teoloģiju un iedziļināties citā dzīves izpratnē. Bet dienu pēc pēdējā eksāmena, kad ar vīru sēdējām Oksfordas upes malā, pēkšņi sajutu, ka mans dzīves uzdevums tiešām ir kalpot latviešiem kā mācītājai. Galu galā – absolvēt vienu no pasaules vadošajām augstskolām, iegūt izcilu izglītību teoloģijā, pateikt paldies, un viss? Dievs bija mani skaidri uzrunājis.