Komponists Andris Dzenītis atklāti par depresiju un atkarībām: «Man bija skaidrs, ka tālāk vairs nav, kur iet»
Andris Dzenītis ir viens no mūsu spilgtākajiem laikmetīgās mūzikas komponistiem un skolotājs divās mūzikas vidusskolās. Bet šogad viņam iznāca grāmata, mazās esejās ļoti personīgi un brīžiem drosmīgi stāsti par izjūtām, attiecībām un atkarībām. Un vēl viņš sociālajos medijos atklāti stāsta par cīņu ar depresiju. Vīrietis, kurš atļaujas atzīties, kas viņam sāp.
Foto: Matīss Markovskis
Es tiešām biju nonācis tik tālu, ka man rādījās halucinācijas – pa telefonu zvanīja cilvēks, kas patiesībā jau bija miris, bija pēkšņas vīzijas, kad uz ielas redzēju to, kā tur nebija. Un sākās trauksmes epizodes, kurām tolaik nebija pat medicīniska izskaidrojuma.
Kad intervēju Pēteri Vasku, viņš pie latviešu laikmetīgās mūzikas komponistiem pirmo nosauca Andri Dzenīti. Cik Lielās mūzikas balvu tu jau esi saņēmis?
Trīs. Bet nominēts esmu bijis tik daudz, ka nevaru saskaitīt. Vienmēr esmu ļoti pagodināts par nominācijām.
Tu esi skolotājs Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, un tev tikko piešķīra sirsnīgo Emīla balvu – statueti, ko ik gadu Dārziņskolā pasniedz par izcilību, sasniegumiem un ieguldījumu, kas spodrina gan savu, gan skolas vārdu. Tev patīk būt skolotājam?
Man patīk tās degošās acis, kad jauni cilvēki grib kaut ko zināt.
