JRT aktrise, režisore Elita Kļaviņa: Nevaru izlikties, ka nezinu

Pieturzīmes

•  Jaunā Rīgas teātra aktrise, kinoaktrise, režisore.
•  Autore divām dokumentālajām filmām Iļģuciema māsas un Zorjana Horobraja (Lielais Kristaps nominācijā Labākā studentu filma 2019. gadā).
•  Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu Labākā aktrise par Alīdes Tru lomu izrādē Muša un Labākā otrā plāna aktrise par Felicitas Ertneres lomu izrādē Meklējot spēlmani. 
•  Filmējusies 11 kinofilmās.
•  Piešķirta Lielā Kristapa balva nominācijā Labākā aktrise par lomu filmā Rīga. Dublis 1.
•  Precējusies, triju bērnu mamma.

Vairākas sievietes no manas filmas visu mūžu dzīvojušas tādā pelēkajā zonā – piedzimst lielā ģimenē, kur tēvs ir karalis, kurš sit bērnus, kas ir kā kalpi.

– Pirmizrāde pagājusi, izrāde uzsākusi savu dzīvi – jums šobrīd ir tāds mierīgāks laiks? 
– Pēc pirmizrādes tiešām bija atelpas brīdis – izmantoju trīs brīvās dienas, lai aizbrauktu pie dēla uz Londonu, pastaigāju pa pilsētu, izvēdināju galvu. Taču izrāde vēl ir tik svaiga, tā vēl kaut kā iekšēji attīstās, mazliet mainās, pienāk skatītāju reakcijas, un to visu tik viegli vēl nevaru atlaist. Tā nav tāda izrāde kā, piemēram, Linda Vista, ko spēlējam jau sešus, septiņus gadus, – viss nostabilizēts, skaidrs. Te vēl viss ir mainīgs, un tas ir interesanti.  

– Skatītāji teātrī vienā vakarā redz gan franču autores viencēliena lugu Es atgriežos no tālienes, gan filmu par to, kā Iļģuciema cietumā jūsu vadībā tiek uzvestas Čehova Trīs māsas. Šķiet, izrādē vairāk ir uzsvars uz vientulības tēmu, bet filmas centrā ir vardarbības tematika. Trīs sievietes cietumā apgūst aktiermākslu, bet filma būtībā iedziļinās viņu pašu piedzīvotajā ļoti vardarbīgajā pieredzē. 
– Arī filma ir par pamestību, vientulību ģimenē. Lugai un filmai ir daudz saskarsmes punktu, un cilvēki skatoties atrod savējos. Tā nav izrāde izklaidei. To apzinājos jau tad, kad izvēlējos šo materiālu un sāku ar to strādāt.

– Kāpēc jūs vispār pievērsāties šīm smagajām tēmām? Varbūt tas, ka pati esat no harmoniskas vides, dod jums enerģiju iet dziļāk smagajās tēmās?
– Lai uztaisītu šādu filmu un izrādi, acīmredzot pašā ir jābūt kaut kādai harmonijai. Bet to secinu tikai pēc laika, kad darbs jau padarīts. Tapšanas procesu par harmonisku es nesauktu, bija daudz šaubu un grūtu izvēļu. Taču es to daru, jo redzu tur svarīgas tēmas, svarīgus jautājumus par mūsu esamību kopumā.