«Es nekad nedomāju, ka Jānis patiešām aizies.» Baiba Petere atklāti par dzīvi pēc vīra aiziešanas mūžībā

No maniem intervijas jautājumiem mēs aizplūstam un aizplūstam prom, bet arī tur ir savs šarms, un Baiba ar savu smalko humora izjūtu pasmejas, ka atbildes man vajadzēs lasīt kā dzērvenes pa purvu. Tā arī bija. «Kas putnu gaisā tur…» – viņa man skaita Jāņa rindas, un liekas, ka tas ir par viņu pašu, jo arī Baibu kaut kas gaisā tur. Vesetas ielas Rakstnieku mājas dzīvoklītī starp gleznām un grāmatām plīvo atmiņas par visiem tiem talantīgajiem cilvēkiem, ar kuriem Baiba un Jānis tikās un draudzējās, bet pie sienas silti smaida pāragri aizgājušā dēla Krišjāņa portrets. Vasaras vidus Baibai ir emocionāls laiks – 30. jūnijā dzimšanas diena viņas Jānim, 23. jūnijā – Krišjānim.

Labrīt – dēla nav. Labrīt – vīra nav. Un uz kapiem jāstāda puķes diviem. Palīdz viņa bērni, tas nav mierinājums, bet tā ir realitāte.

Kāda tad ir tā Baiba, kas bieži palika mazliet sava vīra ēnā? Jānis teica, ka bez jums nebūtu varējis paveikt ne pusi darāmā.

Tā viņš teica, bet es tā nedomāju un nekādus uzplečus sev nelikšu.

Kā jūs abi vispār satikāties? Abi esat liepājnieki – Liepājā?

Pirmo reizi es viņu satiku, kad mācījos 9. klasē Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolā. Viņš tajā laikā strādāja Liepājas leļļu teātrī un bija atbraucis ar izrādi uz mūsu skolu. Vairs neatceros, ko viņš spēlēja, pats teica, ka bijis kaut kāds Sakārnītis vai Velēnu vecītis. Bet pēc tam satikāmies, kad Jānis jau dzīvoja Rīgā, – viņš palīdzēja manam brālim tikt uz operāciju pie profesora Kalnbērza.

Profesoru Viktoru Kalnbērzu parasti meklēja sarežģītos gadījumos. Kas īsti bija noticis jūsu brālim?

Mēs ar brāli piedzimām Liepājā jauniem vecākiem, kuriem laulība pēc tam nebija tik stipra, un man bija seši gadi, kad vecāki izšķīrās. Tad mani aizveda dzīvot pie tēva mātes Šarlotes, pēc tam pie mums pārcēlās arī mans trīs gadus jaunākais brālītis Jānis. Vecmāmiņai bija skaists dārzs, kur ziedēja lilijas. Viņa mūs stingri audzināja, bet tad notika liela nelaime – kad brālim bija trīs gadi, viņš nejauši iedzēra sārmu, un ar to sākās lielas ķibeles, kas vilkās ļoti ilgus gadus.

Man vispār dzīvē ir bijusi tāda misija – brūču pārsējēja, gan vārdos, gan dzīvē. Man par to ir pat apbalvojums!