FOTO: Šī ir gada labākā būve Latvijā: Salaspils kultūras nama «Enerģētiķis» iespaidīgā pārbūve

Šis 1980. gadā Salaspilī uzceltais kultūras nams tiek uzskatīts par raksturīgu vēlīnā modernisma kultūras būvju paraugu. Lai meklētu jaunu pieeju tā atjaunošanai, tika izsludināts arhitektūras metu konkurss. Uzvarētāju – Levins Arhitekti (Edijs Levins un Agnese Levina), apvienojoties ar arhitekti Ivetu Lūsi, – komandas iecere piedāvāja jaunu skatījumu uz padomju laikā tapušo ēku un tās vietu mūsdienu Salaspils pilsētvidē.

«Projektu raksturojam ar vārdiem paradoksu konteksts, jo ēka ir komplicēta gan no sociālā, gan arhitektūras viedokļa: tās novietojums, sociālais fons un atsevišķu daļu tehniskais stāvoklis radīja daudz pretrunu, tomēr tieši tas, mūsuprāt, prasīja mūsdienīgu arhitektūras atbildi,» uzsver arhitekts Edijs Levins. Pašvaldības primārais mērķis bija namu maksimāli saglabāt, taču detalizētā izpēte atklāja vairākus izaicinājumus.

Ēka savulaik būvēta no dažādu veidu ķieģeļiem, turklāt tās celtniecībā piedalījušies arī armijas karavīri, kuru darbs nenodrošināja atbilstošu būvniecības kvalitāti.

Vienlaikus nama izpētes procesā, atsedzot tā slāņus, arhitekti atklājuši arī savu burvību. Bezkaislīgais racionālisms, standartizēti, rūpnieciski izgatavoti saliekamā dzelzsbetona elementi, kas ir ēkas uzbūves pamatā, iedvesmoja šo konstruktīvo loģiku turpināt arī jaunajos ēkas apjomos, bet mūsdienīgā pieejā. Tie veidoti no rūpnieciski izgatavotām, pārdomāti izvēlētām līmēta koka un saliekamā betona konstrukcijām, kas arhitektūru nesadrumstalo, vienlaikus vizuāli nodalot jauno no esošā. Tā ēkā skaidri nolasās abu laikposmu tektonika.

No kādreizējās būves saglabāts Lielās zāles un skatuves bloks, to piemērojot mūsdienu vajadzībām.

Lielā zāle veidota pēc black box principa, sabīdot teleskopiskās tribīnes, tās konfigurācija pielāgojama dažādām norisēm. Tā kā pašvaldības ambīcija bija ēku veidot par reģionālas nozīmes kultūrvietu, projektēšanas uzdevums paredzēja palielināt Lielās zāles ietilpību līdz 500 skatītāju vietām, izbūvējot arī balkonu, kā arī esošo apjomu papildināt ar Mazo zāli un divām jaunām deju nodarbību zālēm.

«Lai gan ēkas pamatfunkcija ir saglabāta, tās arhitektūra un telpiskā struktūra tagad piedāvā daudz plašākas iespējas mūsdienu kultūras norisēm. Tas var būt notikums uz skatuves, zāles centrā vai modes skate vestibilā. Pašpietiekams tehnoloģiskais aprīkojums un telpu transformācijas iespējas to nodrošina,» akcentē Agnese Levina.

Ēkā ievērots vēl kāds princips – visur, kur iespējams, vietas identitāte reinterpretēta ar detaļām un mazās formas elementiem. Soli, kas sasaucas arī ar āra mēbelēm, un citas labiekārtojuma komponentes veidoti ar viegli sirreālu raksturu, vienlaikus izvairoties no tiešām atsaucēm uz konkrētu laikmetu.

Arhitektu iecere nav bijusi radīt kontrastu starp veco un jauno, bet gan iztēloties alternatīvu scenāriju – kā šī ēka varētu izskatīties, ja padomju laikā tai būtu bijusi iespēja tikt veidotai atbilstoši sava laika laikmetīgākajām arhitektūras idejām. Tā jaunās detaļas nevis imitē vēsturisko vai uzsver laikmetīgumu, bet raisa savdabīgu starpstāvokli starp pagātni un tagadni.

«Vēlējāmies radīt arhitektūru, kuras piederību vienam noteiktam periodam nav iespējams viennozīmīgi nolasīt,» ideju iezīmē Edijs Levins.

Īpaši izteiksmīgi tā atklājas ieejas vestibilā: foajē norobežojošā konstrukcija veidota kā nosacīta kulišu sistēma – viegla un vizuāli caurlaidīga, tā vienlaikus nodala un savieno abas telpas. Te liela nozīme arī sadarbībai ar ražotāju Vizulo, kas pēc arhitektu izstrādātā dizaina izgatavoja individuāli radītus gaismekļus, kas izmantoti gan ēkas iekštelpās, gan ārtelpā, šādi veidojot vienotu apgaismojuma risinājumu.

Būtiska projekta pievienotā vērtība ir laukums ap kultūras namu. Sadarbībā ar ainavu arhitekti Martu Tabaku ap ēku radīta zaļa oāze pilsētvidē – to ieskauj stādījumu salas, kas vienlaikus veido noslēgtāku publisko telpu un norobežo to no ielas.

Labiekārtojums veidots brīvai iedzīvotāju lietošanai neatkarīgi no vecuma, piedāvājot vietu gan mierīgai atpūtai, gan dažādām aktivitātēm. Savukārt lēzenās kāpnes, kas ved uz kultūras namu, kalpo ne tikai kā piekļūšanas elements, bet arī neformāla sēdvieta āra pasākumu baudīšanai. Tādējādi Enerģētiķis, saglabājot pagātnes klātbūtni, vienlaikus kļuvis par daļu no šodienas Salaspils.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu. 

Ginta Auzniece-Jaunzeme

Salmoneloze

«No lauku olām izvairos, jo bail saslimt atkal.» Arī savā kūtī audzētu vistu olās var slēpties salmonella

Ievas Padomu Avīze

Veselība

«Gan jau pāries» – kāpēc varonīga sāpju ciešana ir bīstama kļūda

Aiva Alksne

Attiecības

Neviens neticēja, ka viņi ilgi būs kopā. Rolands un Liene Zagorski par mīlestību, kurai 27 gadu starpība nav šķērslis