Trīs slavenas mammas, trīs meitas, trīs fotogrāfijas

Stāsts par mātēm un meitām, paaudzēm un turpinājumu ir mūžsens, stiprs un skaists. Ikviena meita ir zieds, kas izaudzis no mammas saknītes. Ābols no mātes zara.
Māmiņdiena
Laura Dumbere
15. februāris

Saglabāt

 

Raksts izpelnījies izdevniecības SANTA gada balvu  — Zelta spalvu 2018 —  Fotostāstu kategorijā pēc lasītāju žūrijas vērtējuma.

Trīs fotogrāfijas redzamas mammas. Šos portretus radījām no jauna – kopā ar trim pieaugušām meitām, kuras piekrita iemiesoties katra savas mammas tēlā. Pārcelties atpakaļ laikā, iekāpt mammas kurpēs un sajūtās. Ieraudzīt mammas ābeli sevī.

Mamma – aktrise Lilita Ozoliņa, meita – sabiedrisko attiecību speciāliste Liliāna Ozoliņa

Ko es daru tāpat kā mamma? Mana mamma ir ļoti stipra. No viņas esmu mantojusi un mācījusies ­– sīkstumu un neatļaušanos būt vājai. Tāpat kā mamma, esmu rukātāja, cilvēks, kurš daudz strādā. Tāpat kā mamma, es apzinos, ka dzīvē pašai par sevi jāgādā, neviens cits tev neko rokās neliks un Ziemassvētku dāvanas zem eglītes pašas neuzradīsies. Un, kad es strādāju, tad ar vislielāko atdevi, jo man ir svarīgi apzinātie, ka esmu darījusi labāko. Arī to man iemācījusi mamma ar savu piemēru. Esmu perfekcioniste tāpat kā mamma. Pieļauju, ka citiem ar mums nav viegli ne profesionāli, ne personīgi. Kad biju maza, mamma bieži mēdza sacīt: “Darbs ir tas, kas nekad nenodod.” Toreiz nesapratu, ko viņa grib pateikt, kas ar to domāts. Tagad es saprotu. Un piekrītu mammai.

Tāpat kā mamma, es apzinos, ka dzīvē pašai par sevi jāgādā, neviens cits tev neko rokās neliks un Ziemassvētku dāvanas zem eglītes pašas neuzradīsies.

Ko es nedaru kā mamma? Mēs ar mammu esam ļoti emocionālas. Bet mammai piemīt spēja vienmēr turēt seju – no viņas sejas izteiksmes nav iespējams nolasīt, ko viņa patiesībā jūt vai domā par cilvēku. Lai kādas būt viņas emocijas, sejas izteiksme ir absolūti savākta. Diemžēl šo mammas talantu  neesmu mantojusi, man uz sejas tūliņ rakstīts, ko es domāju par cilvēku, sarunu vai notiekošo. Mamma ir neatminama, es tāda neesmu.

 

Mamma – gleznotāja un tēlniece Kristiāna Dimitere, meita – scenogrāfe un kostīmu māksliniece Berta Vīlipsone

Ko es daru tāpat kā mamma? Negausīgi ēdu saldumus! Mums ar mammu attiecībā uz saldumiem ir vienāda mēra izjūta – tādā nozīmē, ka mēra izjūtas nav. Mēs nekad neatsakāmies no otra kūkas gabaliņa… No mammas esmu mantojusi balsi, runas intonāciju un rīta matus. Rītos esmu tikpat izspūrusi kā mamma. Ja kāds mūs abas brokastu laikā uzzīmētu, sanāktu laba karikatūra. Tāpat kā mamma, es jūtu vājību pret kleitām, kas nevis pirktas veikalā, bet šūtas pie šuvējas. Kleitu mums vajag daudz. Vienīgā atšķirība: mammas kleitu dekoltē izgriezumi kļūst arvien mazāki, manējie – arvien dziļāki, bet kaut kad arī tie noteikti kļūs līdzīgi. Esmu tikpat saimnieciska kā mamma.  Mēs abas varam taisīt remontu, tīrīt laukos aku, rakt zemi un pļaut zāli. Nesaku, ka man vai mammai tas patīk, bet mēs to varam un vienkārši darām. Esmu uzticīga šī vārda visplašākajā nozīmē. Ticīga un uzticīga – kā mana mamma.

No mammas esmu mantojusi balsi, runas intonāciju un "rīta matus".

Ko es nedaru kā mamma? Es neravēju dārzu. Tas, ko esmu iestādījusi, jāravē mammai. Es smejos klusi, bet mamma – skaļi un skanīgi. Neesmu kārtīga. Mamma ir ļoti, ļoti kārtīga – tik ļoti, ka bijuši gadījumi, kad viņa ciemos sāk kārtot savu draudzeņu mājas, jo vienkārši nespēj izturēt, ja kaut kas nav nolikts vietā. Es dzīvoju citādi nekā mamma – daudz mierīgāk, jo pati esmu mierīgāka. Mamma ir temperamentīga, kaislīga, karstāka par mani visās izpausmēs. Bet mūsu lielākā atšķirība ir tā, ka es nemāku skaisti zīmēt. Mamma ļoti skaisti zīmē. Man nesanāk, un tur neko nevar darīt.

Mamma – TV žurnāliste, neaizmirstamā Panorāmas vadītāja Velta Puriņa, meita – Iveta Šnepa

Ko es daru tāpat kā mamma? Es nekad neizeju no mājām neuzkrāsojusies. Pat ja ļoti steidzos, vismaz skropstas un vaigus vienmēr uzkrāsoju. Viena no manām bērnības atmiņām: mamma stāv pie liela spoguļa mūsu dzīvokļa garajā gaitenī un pirms došanās uz darbu televīzijā ar sarkanu zīmuli švīkā papīra gabaliņu, ar kuru pēc tam parīvē vaigus, – laikā, kad neko nevarēja nopirkt, tāds bija mammas vaigu sārtums… Atceros arī mammas kosmētikas maku – mīkstu, ar ziedu rakstu, tas smaržoja pēc pūdera. Man ļoti patika pārcilāt tā saturu. Precīzi kā mamma, es vakaros vienmēr pārliecinos, vai mājokļa ārdurvis patiešām ir aizslēgtas.

Precīzi kā mamma, es vakaros vienmēr pārliecinos, vai mājokļa ārdurvis patiešām ir aizslēgtas.

Ko es nedaru kā mamma? Es neparkojos kā mamma. Viņa, kā jau radošs cilvēks, ir māksliniece – stāvvietā iebrauc ar automašīnas degunu pa priekšu un bieži vien auto tiek novietots ne visai paralēli marķējumam. Es savukārt esmu pedante, autoskolā ļoti labi apguvu parkošanos atpakaļgaitā un citādi to izdarīt nemaz nemāku.

Vēl es nenēsāju čolku uz pieres. Skolas laikā arī man bija šis matu griezums, tomēr vēlāk no tā atteicos. Tā ir tikai mammas firmas zīme.

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs