Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Materiāls publicēts 2019. gadā žurnālā IEVAS Stāsti Nr. 10.
Saimnieki dzer kafiju, es tēju. Virtuvē uz galda iekārtojies dators, kuru gan lieto tikai Anda. Viņa arī galvenā pavāre, toties uz veikalu gājējs – Ivars. Dzīvoklī abi ir tikai īrnieki, ne īpašnieki. Ar pensiju un nelielo autortiesību atlīdzību ir par maz reizē iztikšanai un remontam – no kaut kā jāatsakās. Savulaik ilgi noņēmusies ar vectēva zemju atgūšanu, aktrise tās sākumā iznomāja, vēlāk pa hektāram pārdeva.
No laukiem Rembates pagastā viņi atgriezušies pilsētā, kur krānā tek karstais ūdens. Zaicei blakus vajadzīgs ārsts, jo viņai ir diabēts. Veselības problēmas – astma – moka Davidoviču, un pēc kāpiena uz piekto stāvu viņam labu laiku jāatvelk elpa. Inhalators palaikam jālieto arī Andai.
«Nu jau tikt pāri dzelzceļam dažreiz šķiet par tālu… Bet vēl jau var iziet pastaigāt, uz balkona nav jāsēž!»
Sarunu sākam ar skaidrojumu: kas īsti ir skaņu režisors un kas – mūzikas noformētājs. Režisors ir tas, kurš sēž pie pults, bīda vājinātājus un groza kloķīšus. Ar to Ivars Davidovičs nekad nav nodarbojies, jo strādāja par mūzikas redaktoru noformētāju, atlasīja piemērotus skaņu fragmentus radioiestudējumiem. Arī komponēja pats, kaut Mikrofona aptaujā Davidoviča skaņdarbi nepiedalījās, un viņš pats ironiski teic, ka esot tās lugas aptaisījis. Ar mūziku, protams.
Imanta Kokara skolnieks
Ivars dzimis 1942. gada 25. augustā Daugavpilī, dzīvoja kaimiņos Butānu ģimenei. Valentīna Butāne kļuva par pirmo estrādes dīvu Latvijā, viņas jaunākais brālis Pēteris bija Davidoviča skolasbiedrs. «Mans tēvs nebija slavens klavieru skaņotājs un muzikants kā Pēterim, bet gan galdnieks, vārdā Heinrihs. Mamma Veronika – mājsaimniece, jaunākais brālis Leopolds nodzīvoja neprecējies, tagad jau miris. Jaunāka ir arī māsa Aleksandra, precējusies, tagad uzvārdā Drava.» Ivars stāsta, ka tēvs bijis ne jau vienkāršs galdnieks, bet daiļamatnieks.
Rūcēji bijuši abi vecāki, un tomēr atvase izrādījās tik apdāvināta! Talants cēlies no mammas mammas – babiņas Marijas Gudrimovičas.
Kad Ivars braucis pie viņas ciemos uz Kaļviem, babiņa mazdēlam nāca pretī, un abi pa ceļu soļoja dungodami, reizēm Ivars piesvilpoja melodiju. Citreiz Marija teica – ja būtu nauda, nopirktu mazdēlam akordeonu. Tieši trūcīgo apstākļu dēļ arī bērnu mūzikas skolā Ivaru nesūtīja. Mūziķis stāsta, ka senčos viņam poļi un pat franči – Napoleona zaldātu pēctece bijusi otra vecmamma Marija Korabo.
Kad Davidovičs mācījās Daugavpils 1. vidusskolā, tur pūtēju orķestrī spēlēja trompeti. Muzicēja arī ballītēs un kāzās, kur labi maksāja un bešā nepalika arī vēders. Tad iestājās vietējā mūzikas vidusskolā, kordiriģēšanas nodaļā, vingrinājās obligātajā klavierspēlē. Klausījās arī džeziņu, cik nu bija to iespēju. «Kori es netaisījos diriģēt, vienkārši gāju mūziku mācīties, un tā trompete arī vairs īsti nepatika,» skaidro Ivars. 1964. gadā iestājies Konservatorijā un tad gan dabūja stāties kora priekšā. Braukāja uz Madlienu, kur gadus piecus, sešus strādāja ar jaukto kori:
«Pavisam neslikts lauku korītis bija, mani tur ieteica mans pedagogs Imants Kokars.» Bija jābrauc ar vilcienu līdz Ogrei, tad jāpārsēžas autobusā… Pa logu veroties, Ivaram galvā iešāvās pa melodijai, kuras viņš ātri vien pierakstīja. Jau pašu pirmo dziesmu Pasmaidi ierakstam uzreiz pieņēma Radio estrādes orķestra vadītājs Alnis Zaķis.
Veselības dēļ Davidoviču, par laimi, neparāva armijā kā studiju biedrus Uldi Stabulnieku, Jāni Zirni un daudzus citus.
«Kad 1969. gadā beidzu Konservatoriju, mani norīkoja darbā uz Daugavpils Pedagoģiskā institūta mūzikas nodaļu – reizē ar to pašu Pēteri Butānu –, bet es tur savu kāju nespēru. Izlūdzos Kultūras ministrijai, lai atstāj Rīgā – biju dziedāšanas skolotājs parastā vidusskolā. Pusgadu nostrādāju, līdz mani paņēma Radio.»
Ivars Radiofonā kļuva par mūzikas režisoru redakcijā Atlantika, kas bija pakļauta Maskavai. Četrreiz nedēļā notika pārraides zvejniekiem, Ivars izraudzījās sižetiem piemērotu mūziku. Sekoja sabiedriski politisko raidījumu redakcija, vienubrīd strādājis arī slavenajā Mikrofonā: «Nebiju ne komunists, ne antikomunists, lieki muti nepalaidu, tāpēc mani Radio diezgan ilgi paturēja.»
Žakete bez pogas
Līdz pat 90. gadu vidum Davidovičs regulāri piemeklēja pārraidēm un raidlugām atbilstīgas skaņu ilustrācijas. Kad Radio bija jāveido mūzika Mērnieku laiku dramatizējumam (1979), lietā tika liktas tautasdziesmas. Ļeva Tolstoja darbam Dzīvais mironis (1978) Ivars atlasīja čigānu un krievu romances, ko latviski dziedāja Olga Dreģe.
Līdztekus Davidovičs turpināja vingrināt roku kompozīcijā: par pirmo nopietno pasūtītāju kļuva režisore Antonija Apele, kas darbojās Liepājas teātrī. «Iepazināmies mēs, protams, Radio. Visiem viņas iestudējumiem Liepājā bija mana mūzika. Rakstīju gan dziesmas, gan instrumentālo mūziku, pirmā laikam bija Paula Putniņa luga Šis dievišķais tuk-tuk.
Vispār ar dziesmām tikpat kā nepinos – nesen pārskatīju sarakstus, izrādās, 43 raidlugām ir mana oriģinālmūzika. Šo to saņemu autoratlīdzībā, piemēram, ludziņu Beķercepti kliņģerīši, kur strādāju kopā ar Andu, radio raida katros Ziemassvētkos.»
Bieži vien dzird pie raidlugas pieminam – Ivara Davidoviča muzikālais noformējums, un sevi nekad neesmu atļāvies saukt par komponistu – esmu mūzikas autors.
Melodiķa dotumus Davidovičs lika lietā, ilgus gadus vadīdams TDA Dancis muzikālo grupu un divpadsmit dziedātājus. Tapa tautasdziesmu apdares, oriģināldziesmas. Notis un programmiņas mūziķis diemžēl nevar parādīt, jo viss sadega, kad viņš ar toreizējo ģimeni dzīvoja Juglas dārza mājiņā. Ivaram bija divdesmit trīs, kad viņš Daugavpils mūzikas vidusskolas laikā apprecējās ar savu studiju biedreni Āriju. Viņiem piedzima divi muzikāli bērni – Una un Elvis, nu jau ir arī mazdēls Dāvis un mazmeita Gerda.
Toreiz pēc ugunsnelaimes divistabu dzīvokli pašā centrā Davidovičiem caur Rīgas pilsētas izpildkomiteju izgādāja aktrise Vija Artmane. Tā bija pateicība par to, ka Ivars viņas talantīgo dēlu Kasparu izveda komponistos.
Dziesmiņas taču vajadzēja pierakstīt notīs, un visas agrīnās Dimitera kompozīcijas gājušas caur Davidoviča rokām. «Vispirms, protams, bija jāiziet pieņemšanas komisija, tad Vīgneru Ivars palīdzēja visu to ieskaņot. Gāja jautri, kā saka, делу время u потехе час… (Laiks darbam un stunda atpūtai – krievu val.) Kad pieņēma kādu lugu, tad atzīmējām. Nebija jau nekādu izvirtību…»
Abi kopā ar Kasparu Dimiteru viņi komponēja un ieskaņoja mūziku Paula Putniņa nevienā teātrī neuzvestajai, vien Radiofonā iemūžinātajai lugai Kapsētas vakari. «Dažas dziesmas bija manas, dažas Dimitera, bet tā īsti neatceros. Visādi gājis.» Turklāt padomju laikos nekādas autortiesības nebija spēkā, komponistiem nelikās svarīgi tās iegrāmatot, un tā arī palika.
Pēc Radio Ivars desmit gadus nostrādāja apvienībā Telefilma – Rīga – līdz pat iestādes likvidēšanai 1993. gadā. Gan komponēja, gan piemeklēja mūziku kinožurnāliem. Varētu teikt, ka reizē ar Andu palika bez darba. Aktrise precizē, ka pāris viņi ir jau kopš 1982. gada. «Kur iepazināmies? Pie Artmanes, protams! Jubilejā. Atkal caur Kasparu.»
Ivara laulība bija uz izjukšanas robežas, un Zaicei acīs dūrās, ka mūziķa žaketei notrūkusi viena poga. Un vēl caura kurpe – tas bija rādītājs, ka ģimenes vairs nav.
Mūziķis un aktrise – izklausās pēc operetes. Anda priecājas, ka dzīvesbiedrs lieliski prot raksturot mūziku: «Viņam es varu klausīt simtprocentīgi, Ivaram ir baigi labā jušana. Bet jautājumos par režisūru – tur viņam nākas uzticēties man. Nu, kas tur ko nesadzīvot? Ēdam un rokas mazgājam taču vienādi.»
Volgu nenopelnīja
Man prātā iespiedusies Andas Zaices varone Gunāra Priedes lugā Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini. Varbūt tāpēc, ka no skolotājiem man vienmēr bijis drusku bail, varbūt arī tik bieži uz Jaunatnes teātri negāju, lai novērtētu viņas Meiteni izrādē Spēlē, Spēlmani, un arī Antiņu Zelta zirgā neredzēju.
Teātri likvidēja, kad Zaice bija spēku plaukumā – knapi pāri piecdesmit –, un ne citu trupu, ne citu režisoru Anda tā arī neatrada.
No kolēģiem viņa atšķīrās it visā – ar slaidumu un savdabību, kaut kādu īpašu enerģētiku un izteiksmīgiem, runājošajiem žestiem. Skaidrojums tiem vienkāršs – vispirms Zaice mācījās Horeogrāfijas vidusskolā, līdz ārsts aizliedza fiziskus treniņus. Sirds… Un pa šiem gadiem aritmijai labāk nav kļuvis.
«Beidzu 3. vidusskolu. Gāju uz visiem teātriem, izņemot opereti – uz turieni iet uzskatīju zem sava goda. Skrēju skolas kleitiņā, lai nav jānodod mētelis. Zināju, ka iesprukšu tāpat vai arī nopirkšu biļeti par 50 kapeikām. Dažas lugas skatījos pa vairākām reizēm.» Andas tēvs Kārlis Zaicis bija inženieris, karā gāja bojā. Mamma Mirdza Zaice kopš dibināšanas dienas strādāja Jaunatnes teātrī par režisora palīdzi.
«Mamma vienmēr nāca skatīties, kā es spēlēju, un tad pēc izrādes mājās mani drātēja. Un pilnīgi nepareizi drātēja. Tas bija briesmīgi.»
Zaice pabeidza Dailes teātra studiju, divus gadus strādāja Liepājā, līdz 1964. gadā atrada sevi kā Jaunatnes teātra aktrise. Pirmajai lomai – Guntai Bebrei, kas sapņo kļūt par radiodiktori, Gunāra Priedes lugā Lasīja Bebre – Andu uzrunāja pats autors. Sekoja Nele izrādē Tils Pūcesspieģelis, kas jau bija uzskatāma par pirmo virsotni. Gandrīz trīsdesmit gadi aizskrēja ātri.
Pēc trupas likvidēšanas aktrise neatrada jaunu darbavietu: «Tik ilgi biju meklējusi teātri, kam ir cits spēles stils. Tas pats, kas šodien ir ar Hermaņa vadīto Jauno Rīgas teātri, kas ir pilnīgi atšķirīgs no citiem. Redzēju, kā mūsu Rūdolfs Plēpis nevarēja pastrādāt Nacionālā teātra stilā, viņam noteikti tur bija garlaicīgi. Bijām ļoti izlutināti ar psiholoģiski labu režisoru – Ādolfu Šapiro.»
Starp citu, skatītājiem paslīdēja garām nepamanīts fakts, ka Anda ir tuvredzīga, – uz skatuves viņa kāpa bez brillēm.
«Jo mazāk redz, ka kolēģi grib sasmīdināt, jo labāk! Tas piederēja pie lietas, un es esmu drausmīgi smējīga.»
«Imantam (Skrastiņam – D. M.) nebija lielāka prieka! «Garais, nesmejies,» viņš man saka un pats smīdina. Jā, es biju gara – kad atnācu uz teātri, visas Jaunatnes meitenes man bija līdz plecam. Viņas to ļoti pārdzīvoja, ka es kā tāds koks…»
Aktrise iesākusi lasīt Ulda Pūcīša dienasgrāmatu, kaut gan pārāk labi viņu pazina, lai grāmatā atrastu pārsteigumus. «Lai Ivars paskaidro, kā tas ir, kad nav, ko ēst, bet ir, ko dzert, par ko Uldis raksta. Bet studenti jau vienmēr badojas – kā saņem stipendiju, noēd, nodzer, tad uzklūp tiem, kas nāk no laukiem,» domā Anda, bet Ivars iebilst: «Nē, es gan nebadojos. Man bija 600 rubļu mēnesī, jo es kādās piecās vietās strādāju – pašdarbībā ansamblīšus vadīju. Sēžu Radio, izskrienu tur un tur, kas rokas stiepiena attālumā.»
Zaice piebilst, ka viņai tādām kolēģu piekoptām lietām kā tautas teātru vadīšana nekad nav bijis laika – pārāk daudz darba. Bet alga teātrī – knapi simts. Daži no aktieriem gan bija piešāvušies – saorganizēja brigādes, braukāja apkārt un pelnīja naudiņu. «Edžus Liepiņš sev stādīja kā mērķi – nopelnīt volgu. Viņš, lūk, arī burtiski dzīvoja neēdis, pārtika no maizes un ūdens, jo krāja, un arī tika pie auto. Līdzi nāca popularitāte, beigās jau viņš ar brīvdabas koncertiem pelnīja pasakaini. Tāpat darīja Skrastiņš.
Tagad es domāju, va velns, varbūt man arī toreiz vajadzēja tā darīt. Iesēstos tagad mašīnā un kaut kur aizbrauktu…
Tagad mēs abi esam švaki kājāmgājēji.» Arī fotografēties pārim nepatīk.
Top lomu saraksts
Anda joprojām krāso blondus matus, kas kādreiz bija tonī – latviešu pelēkais, bet tagad – globāli baltais. «Vajag vilkt zeķi pār fotoaparāta objektīvu, lai krunkas neredz!» humora izjūtu Zaice nezaudē, un abi ar Ivaru neiztaisās ne labāki, ne smalkāki, kā ir patiesībā. Dzīvo Latvijas vidusmēra pensionāra dzīvīti, skaitot centus pirms pensijas dienas.
Par laimi, plaukti pilni lielām šķīstošās kafijas bundžām. Tāda pie mums neredzēta marka? Izrādās, tās Zaicei sūta viņas pielūdzējs no Amerikas. Aktieri jau laikam bez kafijas nevar… «Nu, kad teātrī paši vārījām, tad bija forša, bet kafejnīcā… Pirmais mēģis sākās pusvienpadsmitos, un, kad pēc stundas pa visu Jaunatnes teātri izplatījās deguma smaka, mēs zinājām, ka tiek grauzdēti vakardienas biezumi.
Tagad mani praktiski neuztur Latvijas valsts, bet gan Amerikas krievs, kurš mani, varētu teikt, mīl un ciena.
Viņam bijuši padsmit gadi, kad mani redzējis ķinītī – filmā Klusā sezona ar Donatu Baņoni. Samīlējās laikam… Tagad internetā krievu valodā ir tāda sadaļa par aktieriem www.kino-teatr.ru. Mans skuķis (Andas meita Anna – D. M.) to atrada: «Mammu, skaties, par tevi rakstīts!» Paskatījos un ieraudzīju, ka cilvēki par mani raksta un pat strīdas, vai es smuka, vai nesmuka! Nopriecājos, cik jauki, un uzrakstīju pateicību. Viens no viņiem bija Andrejs, un viņš sāka atbildēt.
Tāds interesants cilvēks, biologs, tagad strādā kaut ko Pentagona labā, ko nevienam nevar stāstīt. Sarakstāmies, vēstules es gan datorā rakstu ar vienu pirkstu, rūpīgi piedomājot. Andrejs bija pat atbraucis pie mums. Pats bez prasīšanas sūta visādas dāvaniņas. Kā īsts Dieva eņģelis…»
Savulaik Andas Zaices individuālais dramatisms Vissavienības mēroga kinolomās uzmirdzēja ne tikai Savas Kuļiša spiegu lentē Klusā sezona, bet arī Alekseja Germana kara drāmā Pārbaude uz ceļiem, kur Anda tēloja Ingu. Latviešu kinorežisori viņas savdabību novērtēja tikai retumis: aktrise pazibējusi epizodēs, no kurām varbūt var atcerēties krodzinieka meitu Magoni komēdijā Īsa pamācība mīlēšanā. Starp citu, Magone viņa bija arī Raiņa Krauklītī, ko Jaunatnes teātris iestudēja 1973. gadā.
Kaut pielūdzējs sūta kārumus, daudz Anda nevar ēst, tikai pa drusciņai, ar diabētu viņa slimo jau desmit gadus, jāšļircina insulīns: «Pati dabūju, ēzdama karamelītes. Ar augstu cukura sastāvu asinīs jau var dzīvot gadiem ilgi, un man tā arī bija – jutos jocīgi, bet nesapratu, kas vainas. Dažreiz filmās rāda cukurniekus, kā viņi krīt no diabēta komas pat uz ielas – mani tādas drāmas kaitina.»
Aktrisi regulāri apciemo meita Anna, kas dzīvo Rīgā, uzmanību prasa arī kaķis Princis. Zaice pēdējā laikā aizrāvusies ar fotografēšanu, liek vecas un jaunas bildes datorā un ir ģimenes tehniskais guru: «Es Ivaram telefonā sūtu ziņas, viņš šajā ziņā galīgi atpalicis.»
Garlaicīgi nav, kā nekā abu profesijas saistītas ar fantāziju. No teātra laikiem gan draugu nav daudz palicis, ciešāka draudzība Andai izveidojusies ar Anitu Knētu, kas aktrisi šī gadsimta sākumā uzaicināja piedalīties savas lugas Dvēseles striptīzs iestudējumā. Par nopietnu atgriešanos uz skatuves to gan nevarēja saukt.
Anda spriež – kad likvidēja Jaunatnes teātri, varbūt viņai vajadzēja mācīties režiju un strādāt šajā virzienā, bet ko nu vairs par to.
«Es pie Šapiro nesēdēju ģērbtuvē un neklačojos, bet gan vienmēr biju zālē un skatījos, ko un kā viņš dara. Žēl, ka šī skola palaista vējā.»
Arvien biezāka aizmirstības migla ieskauj Zaices brīnumainos skatuves tēlus – no Pjēro lugā Buratino piedzīvojumi līdz titullomai bērnu izrādē Pīters Pens. Lielām, jautājošām acīm viņa uz mums lūkojās kā Vera Stāstā par vienu atentātu, bet karjeras izskaņā izrādē Lupatu lelle atveidoja Annu. Anda palēnām veido savu lomu sarakstu – būs četrdesmit vai piecdesmit, plus kinodarbi. Pareizi, vēl taču filma Sprīdītis, kur Zaice bija Sīkstuļa nejaukā kalpone! Nervozā, trauslā Silvija kinolentē Cīrulīši… Likās, viss viņai pa spēkam, taču aktierim laikam visgrūtāk ir tēlot veiksminieku dzīves teātrī.
