Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
No Lauku sētas līdz darbam slimnīcā
«Iet palīgā mediķiem cīņā ar Covid-19 gribēju jau pirmajā vīrusa vilnī 2020. gadā, taču toreiz tuvinieki mani atrunāja. Viņi vienkārši baidījās par mani,» PDz stāsta TV šovā Lauku sēta iepazītais Mārtiņš Ainis Roga. Lai gan līdz šim viņš bija tālu no medicīnas, 2021. gada novembrī Mārtiņu pieņēma darbā par sanitāru Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiāles Covid-19 nodaļā.
«Tā kā pats esmu talsinieks, izvēlējos šo slimnīcu. Nolēmu dzīvē pamēģināt kaut ko jaunu. Covid-19 pacientu dēļ, kas nu jau divus gadus noslogo slimnīcas, visā Eiropā trūkst šādu darbinieku. Lai gan ar medicīnu nekādas saistības man iepriekš nav bijis, tā mani vienmēr ir interesējusi. Nekad neesmu baidījies no adatām un asinīm,» teic Mārtiņš, kurš pirms darba uzsākšanas izgājis nepilnu nedēļu ilgas mācības. «Tagad jau man uztic arī diennakts dežūras. Esmu sanitārs Covid-19 nodaļā un par savu darbu saņemu algu.
Bet, pirmkārt, daru to misijas apziņas dēļ.
Darbs medicīnā atšķiras ar to, ka tur strādājošiem jābūt empātiskiem. Ir jābūt nepārtrauktā kontaktā ar pacientiem, kas jūtas tiešām slikti. Situācijas ir daudzas un dažādas, bet visās mans uzdevums ir uzmundrināt un motivēt pacientu turpināt cīnīties.»
Galvenais – uzturēt ticību un cerību
Mārtiņa pienākumos ietilpstot gan Covid-19 pacientu barošana un mazgāšana, gan mirušo sagatavošana vešanai uz morgu. «Nomirt ir skaisti sirmā vecumā, bet no kovida nāve ir šaušalīga,» atzīst viņš.
Pa šīm nedēļām viņš to pieredzējis vairākkārt. «Lai gan Talsos ir samērā maza Covid-19 nodaļa – tikai desmit gultas, un divas no tām ir intensīvajā terapijā, esmu piedzīvojis daudzas nāves… Trakākais tajā visā ir tas, ka vēl pusdienās es pacientu baroju, mēs dzinām jokus par dzīvi, bet jau pēc pāris stundām viņš aiziet. Šādi brīži liek apjaust dzīvības vērtību un tās trauslumu. Covid-19 ir ļoti mānīgs. Tas rada tik daudz bezjēdzīgu nāvju, atstāj tik daudz sagrautu sapņu,» atzīst Mārtiņš.
«Ir cilvēki, kas apzinās, ka mirst,» neslēpj Mārtiņš.
«Slimībai progresējot, nereti pacienti emocionāli padodas.» Pierast pie tā, ka cilvēki aiziet, nav iespējams. «Īpaši tādēļ, ka daudzus, kuri šeit miruši, ikdienā esmu sastapis Talsos. Šī pilsēta nav tik liela, lai cits citu nemaz nepazītu. Personīgi man psiholoģiski visgrūtākie ir tie brīži, kad redzu, ka aiziet tieši talsinieki,» vaļsirdīgs ir Mārtiņš.
«Dažkārt monitorā jau kādu laiku iepriekš var redzēt, ka tas brīdis tuvojas. Visi rādītāji par to signalizē – krītas skābekļa daudzums asinīs, palēninās sirdsdarbība,» stāsta Roga. «Vienīgais, ko varu darīt, – motivēt cilvēku dzīvot, jo šī vēlme šādos brīžos daudz ko izšķir,» uzsver Mārtiņš. Līdz pēdējam ir cerība, un tā ir jāuztur dzīva.
«Manā pieredzē ir bijuši slimnieki, kas ir prasījuši: «Vai es mirstu?» Lai gan labi saprotu, ka šis cilvēks, iespējams, apzinās realitāti, tik un tā cenšos viņu uzmundrināt. Tas ir emocionāli grūti. Traki skaudra ir šī cīņa ar nāvi. Brīdī, kad organismā sāk katastrofāli trūkt skābekļa, pirmās cieš smadzenes. Pacients kļūst apātisks, nespēj vairs loģiski domāt. Daži kļūst agresīvi. Medicīnas darbiniekiem Covid-19 slimnieki ir arī spēruši,» atklāj Mārtiņš.
Īpaši smagas ir situācijas, kad jākļūst par liecinieku slimnieku pēdējām attālinātajām sarunām ar tuviniekiem. «Bija kāds pacients, kurš sazinājās ar tuviniekiem WhatsApp lietotnē. Pildīju starpnieka pienākumus un turēju viņam acu priekšā telefonu,» atminas Mārtiņš.
Šobrīd lasa
Nāve tuvplānā
Kad pacients ir aizgājis no šīs pasaules, sanitāram sākas vēl viens darba cēliens. «Cilvēks tiek atslēgts no visiem aparātiem, un mēs sagatavojam viņu pārvešanai uz morgu. Nomirušais tiek nomazgāts, ielikts plastmasas maisā, un mēs atveram palātas logus…» Dažkārt nākas sastapties ar tuvinieku neizpratni par to, kādēļ aizgājējs ir kails.
«Morga darbinieki ne vienmēr piekrīt no kovida mirušo saģērbšanai, un šis pienākums dažkārt tiek uzticēts aizgājēja tuviniekiem.
Intensīvās terapijas palātā visi slimnieki guļ kaili.
Tas tādēļ, lai mediķi varētu pēc iespējas vieglāk sniegt dažādus reanimācijas pasākumus. Apģērbs šīs manipulācijas apgrūtina,» skaidro Mārtiņš.
Psiholoģiski grūti ir brīži, kad palātā guļ divi cilvēki un viens nomirst. «Piedzīvoju šādu gadījumu. Otrs pacients to neredzēja, jo priekšā gultai bija atdalošais aizkariņš. Mēs centāmies visu darīt ļoti klusi un mierīgi, lai otrs nenojaustu, kas ar viņa palātas biedru ir noticis,» atminas Mārtiņš. Mirušā pacienta palātas biedrs gan vēlāk apvaicājies, vai otrs cilvēks ir nomiris. «Atbildēju apstiprinoši un redzēju – jautātāja acīs kaut kas krasi mainījās. Iespējams, viņš mainīja savu attieksmi pret šo slimību,» spriež Mārtiņš.
Pat slimība daudzus nepārmāca…
Viņš neslēpj – lielākā daļa pacientu neesot vakcinējušies. «Diemžēl ir pat veselas ģimenes, kas to nedara un smagi saslimst. Arī mūsu slimnīcā bija šāds gadījums – kamēr vienā palātā par dzīvību cīnījās kāda sieviete, otrā nomira viņas vīrs. Tikmēr citā slimnīcā cīņu ar nāvi zaudēja šī vīrieša māte. Domāju, sievietei, kura izveseļojās, notikušais lika daudz ko pārdomāt,» teic sanitārs. Viņš gan atzīst – netrūkst pacientu, kuriem slimnīcā piedzīvotais tāpat neliek mainīt savus uzskatus par vakcinēšanos. «Ir cilvēki, kas paliek pie savas pārliecības, un ārstam tā arī pasaka – tik un tā nevakcinēsies.
Katrs var dzīvot ar savu pārliecību, taču uzskatu, ka ar to nedrīkst radīt problēmas citiem.
Piemēram, mana paziņa bija pieteikusies uz valsts apmaksātu medicīniskās apaugļošanas procedūru, kas sievietēm pieejama līdz 37 gadu vecumam. Kovida dēļ viņai to jau divas reizes atteica, jo speciālisti bija spiesti aiziet strādāt uz Covid-19 nodaļu. Sievietei tuvojas 38. dzimšanas diena, un tad šī procedūra vairs nebūs pieejama par valsts līdzekļiem. Iespējams, viņas ilgi lolotās cerības par bērniņu būs zudušas, un tā arī ir liela traģēdija,» spriež Mārtiņš.
Atpūšas Ziemassvētku vecīša tērpā
Viņu darbs slimnīcā motivējis apsvērt domu par izglītošanos šajā jomā. «Man ir 36 gadi, un par dakteri izmācīties vairs nepaspēšu. Taču par medbrālīti vai ārsta palīgu gan. Es būtu gatavs kaut ko tādu pamācīties. Pagaidām esmu nolēmis turpināt strādāt slimnīcā, kamēr man nesaka – paldies, mūsu sadarbība ir beigusies,» tā Roga.
Viņam slimnīcā pavadītais laiks ļāvis skaidrāk apjaust dzīvības vērtību un licis nopietnāk aizdomāties par nāvi. «Naktīs slimnīcā sajūta ir citāda nekā dienās. Pazūd visi ikdienas trokšņi. Jā, dažbrīd liekas – kaut kur nočīkst grīda tā, it kā kāds spertu soļus. Lai gan skaidri zinu – nekur neviens šajā brīdī nevarētu iet. Es par to cenšos nedomāt.
Bet mirst jau tikai cilvēka fiziskais ķermenis.
Ticu, ka dvēselīte turpina dzīvot citā pasaulē,» saka viņš.
Viņš neslēpj – par daudziem saviem pacientiem domā arī brīvdienās. «Man ir maiņu grafiks – strādāju diennakti, tad seko brīvdienas,» saka Mārtiņš, kuram nedēļā ir pat vairākas diennakts dežūras. «Pēc smagākām dežūrām jūti, ka vajag restartēties. Man palīdz kārtīga izstaigāšanās dabā.» Lai atgūtu iekšējo spēku un ielaistu sevī pozitīvisma dzirksti, gada nogalē palīdzējusi iejušanās Ziemassvētku vecīša lomā. «Darīju to jau pirms kovida, un arī tagad paralēli darbam slimnīcā biju Ziemassvētku vecītis,» atklāj Mārtiņš.
