Ģimenes pieredze. Mums piedzima trīnīši!

Ģimene
Laura Ikauniece
24. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa
Tagad Maijas Zēmeles-Baueres un Ērika Bauera trīs dēli – trīnīši Emīls, Artūrs un Kristaps – jau ir izauguši par brašiem puišiem, bet šī saruna notika tad, kad mazajiem bija vien piecas nedēļas un jaunie vecāki vēl bija pašā ceļa sākumā.

– Kāda bija pirmā reakcija, uzzinot, ka jums būs nevis viens, pat ne divi, bet veseli trīs?

Maija: – Vēl pagājušajā vasarā (šī saruna notiek 2016. gada pavasarī) mūsu attiecības ar Ēriku nebija oficiāli noformētas, tomēr jautājumā par bērnu plānošanu izturējāmies diezgan brīvi – kad pieteiksies, tad priecāsimies. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, vēl spēlēju florbola komandā Lekrings, ko Ēriks pirms gada bija nodibinājis. Vasaras periodā turpināju iet uz treniņiem, devos uz trenažieru zāli, kopumā man bija diezgan liela fiziskā slodze, jo aktīvi gatavojos jaunajai florbola sezonai. Pirmo grūtniecības mēnesi nemaz nezināju, ka esmu stāvoklī, bet pēc jaunumu uzzināšanas slodzi tik un tā nesamazināju.

Es taču domāju, ka gaidu vienu, un biju ne pirmā, ne pēdējā, kura grūtniecības laikā aktīvi sporto. Pēc piedalīšanās starptautiskā turnīrā devos pie ārsta uz pirmo vizīti, lai apstiprinātu grūtniecību.

Daktere vērās ultrasonogrāfijas aparāta monitorā ar tik plaši ieplestām acīm, ka man šķita, ka mazajam kaut kas laikam nav kārtībā.

Vaicāju – kas par lietu? Daktere atbild: «Es domāju, ka jums būs dvīnīši… Bet nē. Tepat arī trešais!» Man acīs asaras. Šoks un arī izmisums. Pirmā doma – kā ar viņiem tikšu galā? Kā visus spēsim nodrošināt? Šokā bija arī mana ginekoloģe, jo viņas 25 gadus ilgajā darba praksē šie ir pirmie trīnīši. Ginekoloģe tobrīd man pat piedāvāja baldriānus. Iznācu no kabineta noraudājusies, un varu tikai iedomāties, ko pārējās pacientes uzgaidāmajā telpā par mani nodomāja.

– Kā šo ziņu uztvēra topošais tētis?

Ēriks: – Todien nebiju Maijai līdzi vizītē pie daktera, bet viņa man zvanīja un vaicāja, cik bērnus kopumā esmu vēlējies. Vienmēr esmu gribējis vismaz trīs, tikai… citu pēc cita, laika gaitā. Mēs ar Maiju bijām kopā jau trīs gadus, bet pazīstami esam krietni ilgāk. Jau sen zināju, ka viņu apprecēšu!

– Atvainojiet par tiešu jautājumu, bet gandrīz visi, kam teicu, ka intervēšu trīnīšu vecākus, vaicāja vienu un to pašu – vai bērniņi ieņemti dabiski vai mākslīgās apaugļošanas ceļā?

Maija: – Protams, tas ir populārākais jautājums: kā tas iespējams? Mūsu mazulīši ir ieņemti dabiskā ceļā! Atbildēšu tā, kā mūsu ginekoloģe teica, – ar to šī dzīve ir interesanta, ka tu nekad nevari zināt, ko piedzīvosi.

Ne man, ne vīram rados nav bijuši dvīņi, par trīnīšiem nemaz nerunājot.

Arī tad, kad pa telefonu pierakstījos pie grūtniecību uzraugoša speciālista Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur regulāri devāmies, man trīs reizes pārjautāja – vai tiešām šis nav mākslīgās apaugļošanas gadījums. Ļoti raizējos par to, kā bērniņus iznēsāšu. Grūtniecība jau tā ir tik neprognozējams piedzīvojums, bet ja vēl gaidi trīs uzreiz…

Ēriks: – Diezgan vēlu mums bija pieraksts pie grūtniecību uzraugošās speciālistes Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, lai veiktu smalku izmeklējumu. Šķiet, tā bija 13. nedēļa. Tā kā trīsaugļu grūtniecība ir riska grupā, ļoti svarīgs bija tieši pirmais izmeklējumus, ko veiksmīgi pārcietām, un uzzinājām, ka mazajiem viss ir kārtībā.

Maija: – Daktere, protams, brīdināja par daudzaugļu grūtniecības negatīvo pusi, bet mana intuīcija teica, ka viss ir un būs kārtībā. Tas bija vēl viens iemesls censties visu grūtniecības laiku aizvadīt pozitīvās domās, mierā un atpūtā. Sievietes iekšējais spēks un domas ir ļoti spēcīgs ierocis tam, lai materializētu ieceri, ka grūtniecība aizritēs labi, ka gan es, gan mazie būsim veseli un spēcīgi.

Jutu stipru saiti ar bērniņiem un zināju – ja es jūtos labi, tad mazie jutīsies tāpat.

Ēriks: – Mūs uzreiz pabrīdināja, ka bērniņi dzims ātrāk un vēlamais iznēsāšanas periods būtu 34. nedēļas. Tomēr, zinot Maijas neatlaidīgo raksturu, viņa noteica maksimālo mērķi – iznēsāt mazos līdz 36. grūtniecības nedēļai. Divi no mūsu bērniņiem ir vienas olšūnas jeb identiskie dvīņi, un par tiem arī bija vislielākais satraukums. Par trešo ārsti teica, ka varam būt mierīgi. Turpretim vienas olšūnas dvīņi, kas aug vienā placentā, var nesadalīt mammu. Viens dvīnis var ņemt vairāk gan skābekļa, gan barības vielu, otram neatstājot gandrīz nemaz. Ārsts arī visu grūtniecības laiku sadrumstaloja pa maziem posmiņiem un piebilda: Kad nostaigāsiet līdz 34. nedēļai, tad gan droši varēsiet šaut vaļā šampanieti! Grūtniecība tiks uzskatīta par izstaigātu.

– Maija, par cik kilogramiem pieņēmies svarā, gaidot trīnīšus?

Maija: – Grūtniecības periods man pagāja diezgan viegli un mierīgi. Ārsti teica, ka, spriežot pēc vēdera apmēriem, varētu domāt, ka gaidu dvīņus, bet noteikti ne trīnīšus.

Visā gaidību laikā pieņēmos svarā par 20 kilogramiem. Pēdējā mēnesī dakterīte pat ieteica vairāk ēst, jo svara pieaugums esot pārāk mazs.

Reizi nedēļā apmeklēju vingrošanu pie fizioterapeites, ik rītu stundiņu pavingroju arī mājās un līdz pat pēdējai grūtniecības nedēļai aktīvi nūjoju. Vīrs reizēm pat dusmojās, jo, viņaprāt, es nūjoju pārāk garas distances. Patiešām grūti kļuva tikai pēdējā grūtniecības nedēļā, kad puncis beidzot sāka vilkt pie zemes un jutu, ka lielā diena tuvojas.

Ēriks: – No otras puses, ārsts ieteica iespēju robežās radikāli nemainīt dzīves ritmu, tāpēc grūtniecības sākumā Maija vēl apmeklēja pat florbola treniņus. Smējāmies, ka mazie vēderā ir labi sakratīti, tā kompakti sagūlušies, tāpēc arī Maijas vēders neizskatījās nemaz tik liels.

Identiskie dvīņi bija sagūlušies gluži kā kurpes kurpju kastē, bet trešais brālis tiem blakus.

– Gaidību laikā bija kādas neparastas izpausmes, ar ko nebiji rēķinājusies?

Maija: – Grūtniecības trešajā trimestrī piemetās izteikta nieze. Niezēja gurni, pleci, sāni, un tik ļoti, ka pat naktīs pagulēt nevarēju. Iemeslu  neviens īsti nevarēja atrast, līdz beidzot atradu labu risinājumu – gulēt uz mitra dvieļa. Vienā dienā nieze vienkārši pārgāja pati no sevis, gluži kā ar roku noņemta.

– Kā gatavojāties trīnīšu dzimšanas dienai?

Maija: – Tiklīdz uzzināju, ka gaidu trīnīšus, ārsts mani gatavoja tam, ka būs jāveic ķeizargrieziens. Uz slimnīcu mums līdzi bija tik daudz mantu un koferu, ka ar vienu reizi visu pat nevarējām sanest palātā. Medmāsiņa, kas nāca palīgā, stūma mūsu koferus ratiņos un vaicāja – vai tiešām gaidāt dvīņus? Nu, nē taču – trīnīšus!

Valmieras slimnīcā ārsti arī ļoti gaidīja mūsu bērniņu dzimšanu, jo beidzamo reizi šajā slimnīcā trīnītes piedzima pirms 11 gadiem.

Mūsu operējošais ginekologs Gints Lapiņš atcerējās, cik ļoti jauka gaisotne tajā dienā valdīja slimnīcā, un tā tas bija arī šoreiz.

– Nemaz nebija bail?

Maija: – Stress bija liels! Diena sākās jau pirms pulksten 7.00, atnāca māsiņas, sagatavoja mani operācijai. Skatījos pulkstenī, un šķita, ka tas laiks nepielūdzami tuvojas. Ārsts man iedeva nomierinošu tabletīti, bet šķiet, tā nepalīdzēja.

Ēriks: – Pulksten 8.48 visi trīs dēli jau bija klāt!

Maija: – Visus trīs no vēdera izcēla vienā minūtē. Artūru izcēla pirmo, tad Kristapu un visbeidzot Emīlu. Interesanti, ka Kristaps tomēr ir vecākais no trim brāļiem. Tas saistīts ar laiku, kad dalījušās apaugļotās olšūnas. Daktere izskaidroja, ka vispirms izveidojās dvīnīši, bet olšūnas turpināja dalīties, un tā vēlāk izveidojās arī mūsu trešais brālītis Emīls. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ vēlējos šo grūtniecību izstaigāt līdz 36. nedēļai, kas ir maksimālais periods trīsaugļu grūtniecībai, – mazā un visjaunākā dēla Emīla dēļ.

Kad visi trīs piedzima, pēc mazo attīstības sanāca, ka Kristaps un Artūrs bija dzimuši grūtniecības 36. nedēļā, bet Emīls 35. nedēļā.

Kristaps un Artūrs ir identiskie dvīņi. Gaidot bēbīšus, visiem trim bija iesaukas F1, F2, F3 – tā viņus atzīmēja ārsts visos veiktajos izmeklējumu dokumentos, lai bērniņus varētu atšķirt. Taču mēs arī vārdiņus visiem bijām jau iedevuši, tāpēc zinājām, ka F1 būs Kristaps, F2 būs Artūrs, bet F3 – Emīls.

– Cik mazulīši svēra piedzimstot?

Maija: – Kristaps, visvecākais, svēra 2,232 kg. Artūrs bija 2,116 kg smags, bet Emīls – 1,922 kg. Pēc operācijas pirmajā dienā nevarēju izkāpt no gultas, bet maziņie atradās ciešā dakteru uzraudzībā citā telpā, intensīvās terapijas nodaļā, lai gan viņi piedzima pilnīgi veseli un nebija nekādas nepieciešamības bērniņus ievietot inkubatoros. Dakteri pilnībā parūpējās par mazajiem brašuļiem pirmās dienas, līdz mani izrakstīja no dzemdību nodaļas, un varējām ar vīru pārcelties dzīvot jau kopā ar saviem dēliem. Emīliņš kādu brīdi gan tika barots caur zondi, jo ātri nogura ēdot. Pirmajā dienā mazos gan vairāk redzēja tētis Ēriks.

Ēriks: – Skatījos, kā māsiņas mazos cilā, apkopj nabiņu vietas, un tad vecmāte man pavaicāja, kāpēc es vēl neko nefotografēju. Tad sapratu, ka man laikam iestājies pamatīgs apjukums.

Bija bail mazos pat rokās ņemt, bet māsiņas mani iedrošināja, lai esmu pārliecinošāks, – visi trīs taču normāli čaļi!

Tā kā Maija nevarēja pie mazajiem pirmajā dienā tikt, noorganizēju viņai tikšanos ar bērniem caur Skype.

– Kāda tagad ir jūsu gudrā sistēma, lai trīs zīdainīšus vienlaikus pabarotu?

Maija: – Trīnīšu pamatēdiens ir piena maisījums, bet katru dienu cenšos gan atslaukt pieniņu, gan likt rindas kārtībā mazos pie krūts. Mammas piens mūsu gadījumā mazajiem ir nevis lai paēstu, bet lai iedotu vitamīnu devu. Varbūt pat ar manu pienu visiem trim pietiktu, bet laika ziņā zīdīt trīnīšus pašai nozīmētu visīstāko trakumu un vienu vienīgu nemitīgu barošanas turnīru. Tad es neko citu dienas laikā paveikt nespētu. Mazie ir jābaro ik pēc trim stundām. Kamēr visi paēd, stunda jau aizritējusi, tātad pēc divām atkal jābaro.

Mēs trīņus barojam pēc apļa principa – vienā ēdienreizē viens tiek pie krūts, otrs ēd atslaukto pieniņu, trešais – piena maisījumu. Nākamajā ēdienreizē mazie mainās vietām.

Esam atraduši sistēmu, kā trīnīšus var pabarot viens, ja gadās situācija, kad neviens nevar palīdzēt. Viņi sāk mosties palēnām, tāpēc būtiski nenokavēt to īsto mirkli, kad pirmais bērniņš grib ēst, un sākt viņu barot. Ja nedaudz nokavēsi, tad pēc mirkļa modīsies jau otrs, un drīz pēc tam trešais. Sāksies tracis, un ar trim vienlaikus tikt galā būs daudz grūtāk. Taču, ja uzķer to īsto mirkli vēl neilgi pirms ēšanas laika, tad mazo var pabarot, nomainīt pamperu, nolikt gulēt un ap to laiku sākt barot nākamo. Viss izdodas.

Ēriks: – Parasti barojam mazos divatā. Viens baro divus bērniņus ar pudelītēm, kamēr Maija trešo liek pie krūts. Naktī mēs ceļamies abi reizē, kamēr Maija gatavo bērniem piena maisījumu, es pa to laiku jau nomainu dēliem pamperus, lai darbi rit uz priekšu.

Vakaros, kad visi trīs mazie ir aktīvi, mums palīgā nāk mani vecāki.

Tā kā Maija, uzzinot par grūtniecību, no darba jau bija aizgājusi, es kā tēvs šobrīd varu izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu uz pusotru gadu, lai mēs abi varētu kopā gādāt par mazajiem.

Maija: – Tā mēs arī esam sadalījuši – ja pa dienu esmu ļoti nogurusi, kādu vakaru drīkstu izlaist vienu ēdienreizi un doties gulēt agrāk, bet vīram ļauju ilgāk pagulēt no rīta, kad par bērniem parūpējos es. Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņš būs lielisks tētis. To varēja paredzēt jau agrāk, vērojot viņa komunikāciju ar bērniem. Mazie vienkārši pie Ērika līp kā mušas. Bērniem viņš patīk!

– Vai tas, ko līdz šim bijāt iztēlojušies par dzīvi ar trīnīšiem, pagaidām sakrīt ar realitāti?

Maija: – Mēs jau nezinām, kā ir tad, kad ir viens bērniņš! Protams, daudzi šausminājās – ārprāts, kā jūs tiksiet galā? Visiem likās – grūtniecība jau nav nekas, bet kā būs pēc tam, kad piedzims? Taču mana pārliecība bija tieši pretēja – galvenais mazos iznēsāt, lai viņi ir veseli, ar pārējo tiksim galā.

Godīgi? Biju iedomājusies, ka dzīve ar trīnīšiem būs krietni grūtāka. Tagad mēs daudz fantazējam par to, kā klāsies nākotnē.

Kā mēs sētiņā mazajiem sabērsim florbola bumbas, iedosim nūjiņas, lai viņi tur dzīvojas. Ko gan bērniem no mums daudz vajag? Paēst, tikt pie sausa pampera un tīrām drēbītēm, un viss. Viņi jau tagad ir trīs, un dēliem pašiem savā starpā būs interesanti. Tas ir mūsu lielais nākotnes bonuss – mūsu bērni nekad nevarēs sūdzēties par kompānijas trūkumu. Nākotnē mazie noteikti brauks mums līdzi uz florbola spēlēm, dzīvosies pa sporta hallēm un zālēm. Lekringa spēles – tas ir viens liels tusiņš bērniem. Tur vienmēr ir iekārtots spēļu stūrītis, kur rotaļājas vismaz 30 apmeklētāju un florbolistu bērni. Trīnīšus noteikti vedīsim trenēties kādā no vispārattīstošajiem sporta veidiem, lai bērnībā iegūtu pamatbāzi labai fiziskai sagatavotībai, kā, piemēram, vieglatlētikā, futbolā vai peldēšanā. Florbols tomēr ir asimetrisks sporta veids. Ja nebūsi fiziski attīstīts, var sabojāt stāju.

– Varbūt trīnīši jau parāda katrs sava rakstura iezīmes?

Ēriks: – Kristaps ir mierīgākais. Ja viņš raud, tad tikai tāpēc, ka tiešām grib ēst. Ja Artūrs gribēs ēst, viņš raudās bez mitas. Viņa sauklis ir Tagad un tūlīt. Emīls savukārt pielāgojas visiem.

– Bet kā var atšķirt trīs vienādus bērniņus? Pašiem nesajūk?

Ēriks: – Mums jau slimnīcā ierosināja, ka vērts bēbīšiem ap kājām apsiet atšķirīgu krāsu striķīšus, lai nesajuktu, kurš ir kurš. Izģērbām mazos plikiņus, salikām rindā gultā, taču, bērnus cilājot, šķiet, sajaucām viņus vietām. Pēc ēšanas mazajiem apsējām striķīšus. Vakarā, kad ārsts mazajiem veica ultrasonogrāfijas pārbaudi galviņām, pēc viņu smadzeņu struktūru īpatnībām apstiprinājās, ka bērni tiešām ir sajaukti.

Tas, kuru saucām par Artūru, patiesībā bija Kristaps, un otrādi. Brāļi veselu dienu bija nodzīvojuši viens otra ādā.

Maija: – Tieši tajā rītā kā zinādama dakterei vaicāju, kas notiek gadījumā, ja bērnus sajaucam? Kā un kurš pēc tam viņus spēs atšķirt? Daktere atbildēja, ka to var izdarīt pēc izmeklējumiem. Tagad Arturam ir ap kāju apsiets zils striķītis, bet Kristapam dzeltens, lai mēs vairs nekad nekļūdītos. Ģērbjam viņus arī katru savas krāsas apģērbā. Emīls vizuāli ir nedaudz atšķirīgs – viņu mēs spējam atpazīt.

– Droši vien esat arī pafilozofējuši – kāpēc tieši jums ir iedoti trīnīši?

Maija: – Lieldienās, sēžot lapenē un redzot, kā mūsu radinieki nevar sadalīt, kurš stums ratiņus, teicu Ērikam, ka laikam mums tāpēc ir trīnīši, jo citādi mūsu plašais radu loks vienam bērnam nespētu savu uzmanību sadalīt.

– Ēriks tomēr nupat par kaut ko aizdomājās…

Ēriks: – Es par to, ka parasti mēs ziņās izlasām – kāds kaut kur pasaulē loterijā miljonu nupat vinnējis, kādam kaut kur piedzimst trīnīši. Nodomājam – nu jauki viņiem, bet uz sevi jau to nekad neattiecinām. Tāpēc tagad ir nepierasti, ka tieši mums ir trīnīši.

Maija: – Ir bijis vēl pāris sakritību. Pirms es vēl biju stāvoklī, mēs runājām, ka gribētos bērniņu. Toreiz Ērikam atzinos, ka man arī ļoti gribētos mazuli, bet ir šausmīgi paniskas bailes no dzemdībām. Tas mani vienmēr mazliet atturēja no šī lēmuma pieņemšanas. Kad uzzināju, ka gaidu trīņus, daktere uzreiz pateica – tev nav jādomā par dzemdībām, šā vai tā būs ķeizars.

Man pat nebija jāizvēlas – dzemdēt pašai vai labāk ķeizaru. Trīnīši mani nostādīja fakta priekšā.

Otra sakritība – Ēriks gribēja, lai pēc bērniem es maksimāli ātri atgriežos florbola laukumā. Un atkal – man uzreiz ir trīs bērniņi. Kad viņi paaugsies, varēšu atgriezties laukumā, spēlēt un par nākamo bērniņu un nākamo aiziešanu no florbola man nebūs tik ātri jādomā. Kā arī Ērika stiprā vēlēšanās – Es gribu vismaz trīs bērnus! Lūdzu, te ir! Dieviņš mums iedevis pilnu vēlmju komplektu uzreiz – drīz varēšu spēlēt florbolu, tētim ir trīs dēli un man nebija jādzemdē.

Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2016. gada maijā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+